*

pēdējos mēnešus tāda kā renesanse pēc ziemas (un patiesībā visa pērnā gada) stagnācijas attiecībās ar zirgu. lai gan braucu pārsvarā ne biežāk kā 2x nedēļā, jo vairāk nesanāk laiks, ņemu nodarbības, mācāmies jaunas lietas, viskauko ņemamies no zemes, pēc treniņiem ejam uz mežu, gan jāšus, gan pie rokas - karoč pavadām kopā quality time. pašai prieks un laba sajūta un zirgs ar liekas ieinteresēts darboties, komunicēt, fiškot jaunās lietas.

ārā ar tagad zirgošanai labākais laiks gadā - saule spīd, pumpuri sprāgst vaļā, pamats nožuvis, bet neput, nav par karstu (no zirga viedokļa, no mana viedokļa nekad nav par karstu) un vēl nav sākušies kukaiņi. mežs, šodien pēc nodarbības, bija perfekts - saule vizuļoja elektrozaļajās mazlapiņās, pār ceļu lēkāja stirnas, krustām šķērsām plivinājās pļāpīgi, bet darbīgi putni. mēs toties lecām pār grāvi un pa ilgiem laikiem drusku paauļojām. tā sajūta, kad zirgs pāriet no lēkšiem auļos ir tīrs pirmatnējs dzīvesprieks, metadzīvesprieks. tas nav līdzīgi kā gāze grīdā mašīnai, jo tas nav vienmērīgs kāpinājums. vienā brīdī notiek kaut kas līdzīgs Tūkstošgades Piekūna pārejai hipertelpā. zirgs uz sekundes simtdaļu it kā sastingst gaisā un tad ir paātrinājums. tur ir līksmība, pārgalvība un nebēdnība, bezgalīga sajūsma par kustību un arī ļoti, ļoti dziļa nopietnība. protams, tajā metadzīvespriekā var iegrimt tikai tad, ja ir iespējams pilnībā uzticēties tam, kurš tevi nes un just, ka milzu sirds, kura pukst zem tevis, arī dara to priekā par notiekošo.

video
(minētais paātrinājums video gan nav redzams)


vakarā visi kopā iestādījām uz Radžas kapa ozoliņu. pēc 1000 gadiem tas būs tūristu cienīts apskates objekts - Salaspils Radžas dižozols.