*

sapratu, kas man nepatika "Samantā" (no tā, ko paspēju izlasīt, kamēr žurnāls bija pie manis) - ka pret šeimingošanu vēršas ar šeimingošanu.
varbūt izlasot visu liktos citādāk, bet no tā ko paspēju un izšķīru radās tāda sajūta. un man labāk patīk uzstādījums cīnīties PAR kaut ko, nevis PRET kaut ko.

"Tāpat arī jebkurā ikdienas situācijā, arī braucot mikriņā. Džeks apsēžas blakus un izpleš kājas, tā ir varas pazīme, viņš dominē. Viņš aizņem vairāk vietas. Un vienalga, ka es esmu sieviete un ka man ir lielāka pakaļa, es dabiski aizņemu vairāk vietas. Man neliekas forši, ka man ir jāsaraujas vai jāpieraujas. Arī es negribu, lai viņa kāja man skartos klāt. Es uzskatu, ka man arī ir tiesības. Kāpēc džeks var sēdēt pa pusotru sēdekli? Es esmu samaksājusi biļeti tieši tāpat."
/Feministiskā žurnāla „Samanta” autore un nesen atklātās izstādes „Sarkanā istaba” māksliniece Ingrīda Pičukāne/


šī ir tā vietējā feminisma daļa, ko es totāli nesaprotu.
es esmu introverts, man vienkārši negribas, lai man kāds skaras klāt, pohui kāda dzimuma. man vienlīdz besī gan izpletušies vīrieši, gan sievietes, kuras, piemēram, izliek visādas paunas uz sēdekļiem vai ļauj bērniem ar dubļainiem apaviem mīdīties pa sēdvietām vai jebkura dzimuma cilvēki ar ievērojamu lieko svaru, kuri sēž pa pusotru sēdekli - vai viņiem būtu jāpērk pusotra biļete (skaitās, ka es tagad badīšeimoju?)? tāpat es saprotu, ka lielai daļai cilvēku ir pohui, ka viņiem sabiedriskās vietās kāds skaras klāt. moš tas džeks sēž ar tām izvērstajām kājām, jo liela mantība un spiež (likt viņam sēdēt ar sakļautām kājām, pat, ja tas ir nepatīkami, nav bodīšeimošana?), vatever un pat nenojauš, ka kādam traucē. pats moš ekstroverts, moš pieradis dzīvot cilvēku barā - kojās, lielā ģimenē, utt. un nevar pat iedomāties, ka kādam tas sagādā feministiskas šausmas.