*

dzīve pilsētā vieno ar dabu pavisam negaidītos veidos. mītot koka ēkā ar malkas apkuri un 5 gab vecajiem koka logiem, kuri visi ir uz vienu pusi, izrādās ļoti svarīgs kļūst vēja virziens. kamēr pūš no rietumiem vai ziemeļiem, dzīvoklī ir silts kā dieva ausī un jākurina ritīgi maz. bet, kā iegriežas spēcīgs austrenis vai dienvidaustrenis, tā situācija vairs nav tik mīlīga. jāatzīst, ka jutos diezgan priecīga un atvieglota, kad izlasīju, ka mūsu zemītē valdošie ir rietumu vēji.

tā kā manī nemīt mazohistiskas tieksmes lielā vējā un slapjdraņķī mīties pāri tiltam, es pēdējā laikā esmu vairāk pabraukājusi ar rīgas satiksmi:

*vairāk par pilnu sabiedrisko transportu mani besī sabiedriskais transports, kurā ir daudz brīvu sēdvietu, bet visi stāv kājās un rada ilūziju par pilnu transportu. tā nezkāpēc gadās ļoti bieži. bet, kāpēc?;
*teksti par to, kas jādara, lai būtu daudz patīkamu braucienu, kas griežas ekrānos, rada tādas sājas asociācijas ar padomju retoriku, pionieriem un komjauniešiem;
*šodien braucu pāri akmens tiltam ar pilnu 3. autobusu, kurš bibliotēkas pieturā aizmirsa aizvērt visas durvis. bija jautri. paspējām pārbraukt visu tiltu ar vismaz atļauto ātrumu līdz vadītājs sadzirdēja bļāvienus par durvīm. dīvainā kārtā neviens neizbira.