*

nekad nebiju domājusi, ka priecāšos, ka kāds noskrāpēs mūsu mašīnu. kādā jaukā septembra sākuma dienā, kad mašīna bija skaisti un godīgi noparkota uz Smiļģa ielas, tieši pie mājas durvīm, aiz šķotkas bija aizbāzta menta parakstīta, ar roku uzskricelēta, zīmīte - ka mašīna tāda un tāda ir noskrāpējusi mūsu mašīnu, lai vēršamies pie apdrošinātāja. švīka uz kreisā spārna ir redzama, ja ieskatās, bet nav nekas traģisks. pagāja pusotrs mēnesis un apdrošinātājs beidzot ieskaitīja naudu, kuras pietiks tieši, lai nopirktu jaunas ziemas riepas un savestu kārtībā savirzi. turklāt tieši laikā, jo riepu/naudas jautājums jau sāka izteikti nomākt.

klau, a kāpēc mums visiem tagad jāsadodas rokās un jāglābj tas Dzintars? kāpēc mēs pirms tam nevarējām tāpat doties rokās un glābt, piemēram, Liepājas Metalurgu vai Krājbanku?

man, kā folkloristikas studentei, liekas aizdomīgi, ka dienu pēc tam, kad kursabiedrene, kura man neizskaidrojami nepatīk, apjūsmo un slavē manu skaisto atstarotājbrošu, tā ņem un pazūd. divas tumšās sezonas grozījās pie manas krūts atstarodama un ij nedomāja krist nost. bet, nu - čiks un vairs nava.