*

šādā karstumā, Rīgā, mani pārņem klaustrofobija. karstums aizņem daudz vietas un viss attiecīgi liekas blīvāks, skaļāks, lielāks, smirdīgāks un nomācošāks. visādi citādi karstums ir brīnišķīgs. man beidzot ir silti. klausos rāgas, nodarbojos ar mājsaimniecību un prokrastinēju referātu rakstīšanu.

revidēju bikšu plauktu, biju apenēs, kad pie loga sākās kaut kāds baigs šums - skatos Vilnītis strazdiņu mēģina nokost. skrēju virsū vicinot bikses, kas man bija rokās. izglābu. iedevu padzerties. likās, ka viņam tas patīk. tad viņš izleca man rokas un ietriecās stiklā. nezināju, ko ar viņu lai iesāk, jo te jau apkārt visur siro kaķi, gan mūso troika, gan kamiņu ordas, bet šams tādā šoka stāvoklī, knābīts vaļā, sirsniņa daudzās. ieliku kaķu pārvadāmajā kastē un noliku istabā, lai atjēdzas. es ļoti ceru, ka viņam nav nekas traumēts un man nebūs vēl viens mājdzīvnieks, kuru turklāt gribēs apēst visi pārējie mājdzīvnieki. nu, zirgs negribēs, bet viņš dzīvo citur.

urrrā, aizlidoja!