*

sēžu un skumji bīdu mēbeles uz rūtiņu papīra. nesaprotu, kā lai jaunajā mītnē jēdzīgi ievieto manas skaistās pūra mēbeles vienlaikus nepārvēršot dzīvokli par mēbeļu noliktavu. man, piemēram, ir vecvectēva - revolucionārā darba ļaužu aktīvista, ļoti buržuāzistiskā ulmaņlaiku riekstoka imitācijas kabineta iekārta (cienījama izmēra rakstāmgalds + dokumentu bufete, kuras vidējais plaukts ir ideāli piemērots vinila kolekcijas uzglabāšanai), cita vecvectēva rokām taisīta kumode, milzonīgs grāmatplaukts (kurā jau tagad nepietiek vietas visām manām mīļajām grāmatām), gulta, Kārļa klavieres, drēbju stanga... - nav jau nekādas padomju skaiduškas vai JYSK lamināti, kurus nebūtu nekādu problēmu pamest. un pēc maniem aprēķiniem virtuvē nav vietas ledusskapim (jo tur ir 3 logi)... karoč, grūti būt par proletārieti ar izteiktām buržuāzistiskām nosliecēm.

es ceru, ka šodien jūtas laimīgi visi tie, kuri čīkstēja, ka ievu ziedēšanas laiks bez aukstuma nekam nederot