*

tāks, jauns dators ira, jauna mašīna ira, par jaunu telefonu domāju, atliek plīts, darbs un dzīvesvieta.
runājot par darbu - regulāri pētu sludekļus, bet uz maniem cv neviens neatbild. vispār ideāli būtu kaukas jauns no septembra, jo nu jau vasara ir tik tuvu, ka negribas laist to postā iejūdzoties jaunā darbvietā. ar dzīvesvietu līdzīgi - tieši uz vasaru būtu kaukā skumīgi ievākties pilsētas mūros, bet nupat, kad tiks beidzot izīrēta kuģene un nāks piķis, varētu sākt par to domāt.

par ierakstu gada balvu gan texti jau visu uzrakstījuši, bet eckur mana pieckapeika:

*es priecājos par Zāli, bet man tomēr liekas, ka kategorija nebija riktīgā. tai kategorijai vispār kaut cik atbildām tikai mēs un Pērkonvīri. kāds sakars Dabas koncertzālei ar tautas un pasaules mūziku? bet, Raxtu raxtiem visas bija Imkas dziesmas. Ulmanis vispār esot bijis uzmetis lūpu, ka atrodas vienā kategorijā ar kaut kādiem tur Saviešiem;
*tas, ka VIPi sēdēja uz skatuves un priekšnesumi notika ar sejām pret viņiem bija kaut kā nepatīkami. gan tāpēc, ka visai operas zālei bija jāskatās uz mugurām (un priekšpuses nerādīja pat ekrānos, kas būtu kaut drusku glābis sajūtu), gan tāpēc, ka paši priekšnesumu dalībnieki redzami jutās neērti. cits vairāk, cits mazāk, bet pašam Fredim pagāja laiciņš kamēr viņš sāka izskatīties kaut cik omulīgi un savā vietā;
*grupas Zāle dalībnieki visu pasākuma laiku nepārtraukti staigāja iekšā/ārā no zāles;
*Olga Rajecka bija sajaukusi tuvojošās Lieldienas ar aizgājušajiem Ziemassvētkiem un saģērbusies kā sņiguročka;
*tā kā ceremonija bija visai gara, apmēram otrās daļas vidū sāku ciest badu un iztēloties ierakstu gada balvas 20 gadu jubilejas afterpārtija no pārpilnības lūstošos galdus. vienu brīdi galvā iezibēja doma - a, ja nu tur viss būs ar gaļu? bet tas nepiepildījās. skanot beigu akordiem jau stiepām savus numuriņus garderobistiem, veikli saģērbāmies un steidzām uz ballītes norises vietu. kad to sasniedzām, priekšā bija milzīga rinda uz garderobi. to nolēmām ignorēt un mētelīšus pasitušas padusē gājām iekšā. taču viss, ko mēs dabūjām - katra pa vienai skrūvei. esot bijušas arī mazmaizītes, bet uz mūsu atnākšanu tikai vāca nost tukšos šķīvjus. tā nu mēs ierāvām pa skrūvei tukšā dūšā un ārprātīgā troksnī, un gājām ēst uz delīsnaku.

p.s. vispār es biju gaidījusi, ka pasākums būs smieklīgāks