*

Vidzemē (nu vismaz Dzērbenē) ir pavisam, pavisam īsta, sniegota ziema.
+
sen, sen, sen nebiju tik labi izdziedājusies. un tieši tādu repertuāru, kas man vislabāk patīk. ja godīgi, man no folkloras patīk dziedāt tikai žēlīgi minorīgās dziesmas vai kaucamās dziesmas (t.i. tādas, kur var pilnā balsī kaukt, vēlams daudzbalsīgi, piemēram, pavasara rotāšanas dziesmas), protams, ir daži izņēmumi, kas patīk, lai gan neietilpst minētajās kategorijās. kārtīga izkaukšanās nenormāli labi izpucē smadzenes. pirms iespējas izkaukties gan nācās pavadīt 2h garlaicīgā koncertā. bet es protams ļoti priecājos, ka cilvēki laukos ņemas un darās un paši prot par to priecāties.
+
man izsniedza ielūgumus uz Mikrofona gada balvu

izmantoju iespēju noskatīties "Es esmu šeit" Salaspils kultūras namā, pa divi eiro. izskatījās smuki, nebija koncentrēšanās uz gruzonu. nepatika pāris vietas, kurās pazuda ticamības moments, kā arī skolotāja tēls. totāli plakans un Samītis pie tā nav vainīgs. nezinu, kā būtu, ja man skatoties nebūtu drausmīgi nācis miegs (ar filmu nesaistītu apstākļu dēļ), moš skatoties ar možu aci būtu atradusi vairāk iespēju izpausties savam iekšējajam kritiskajam latvietim.