2. Oktobris 2015


oktobris

Posted on 2015.10.02 at 01:12
Tags: ,
tagad modē runāt par dzejas traumatisko iespaidu uz bērnu psīhi un vardarbību fizikas kabinetos. es ar parunāšu.

par pirmo varu pastāstīt, ka man lielāko traumu ir radījuši Šekspīra soneti. videnē bija priekšmets angļu literatūra, kurā tie (kādi vismaz 4 gab) bija jāmācās no galvas. oriģinālvalodā. mana trauma ir tāda, ka kaut kādas random rindas ir ieēdušās manās smadzenēs un mēdz tajās uzpeldēt totāli ārpus konteksta. piemēram, eju pa ielu, domāju savas domas un pēkšņi galvā iebīdās "O, no! it is an ever-fixed mark, That looks on tempests and is never shaken". Vai arī - "No longer mourn for me when I am dead / Than you shall hear the surly sullen bell". tas lielākoties notiek spontāni un ir ārpus manas kontroles. diemžēl (vai, drīzāk par laimi) es neatceros pilnus sonetu tekstus. ok, ja pavisam godīgi, tad jāpiebilst, ka manā apziņā mēdz dreifēt arī detaļas no Bērnsa (My heart's in the Highlands, my heart is not here; My heart's in the Highlands a-chasing the deer) un Bairona (Adieu, adieu! my native shore / Fades o’er the water blue;) un vēl, es sev nezināmu iemeslu dēļ (jo neatceros, ka tas kādreiz būtu likts mācīties), protu noskaitīt pēdējo pantiņu no Romeo un Džuljetas, to gan tikai latviski.

kas attiecas uz otro - mums skolā bija gadījums, kad fizikas skolotājs pielietoja fizisku spēku pret klasesbiedreni, ievelkot viņai pļauku. es vairs neatceros par ko bija stāsts, bet bija kaut kāds visklases konflikts ar viņu, kura iespaidā viņš aizslēdza kabineta durvis, lai mēs neietu ārā un minētā klasesbiedrene cēlās un gāja slēgt durvis vaļā, par ko arī dabūja pļauku. skolotāju pēc tam atlaida. to, ka kaut kāds papiņš var nākt klasē un siksnot svešas meitenes skolotāja klātbūtnē es gan nesaprotu, bet tā laikam skaitās tā jaunā, modernā tikumiskā audzināšana skolās.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena