Viens ceļinieks, kas ziemā caur mežu gāja, ienāca kādā meža elka būdā un lūdzās, lai vēlot sasildīties. Tas elks, nekad vēl cilvēku neredzējis, uzņēma viņu labi, sakūra uguni un cienāja to ar siltu pienu. Kamēr elks darbojās, uguni kurinādams, tas nomanīja, ka viņa viesis pūš uz saviem pirkstiem. "Kāpēc tu tā dari?" viņš prasīja. "Lai sasilst," atbildēja ceļinieks. Kad nu elks tam pasniedza bļodu ar karstu pienu, ceļinieks atkal pūta. „Kāpēc tu pūt uz pienu? Vai gribi, lai viņš vēl karstāks top?” prasīja elks brīnodamies. "Nē," atbildēja cilvēks. "Tagad es pūšu, lai piens atdziest." "Ak! kad tā ir," izsaucās elks, "tad man nav nekāda daļa ar tādu būtni, kas no vienas pašas mutes var karstu un aukstu pūst!" Un elks izdzina ceļinieku no savas būdas.