*

vasara beidzās ar piedalīšanos treniņmačos divos maršrutos - vadības un 50cm. mūsu pirmie mači vispār (2 starti orientēšanās tipa sacensībās mežā un vienā nestandarta shēmā neskaitās). vispār jau bija baigā sasteiguma sajūta, jo zirgs tik pirms pusotras nedēļas beidza klibot, jāts nebija, treniņi nebija bijuši, uz to, ka startēšu arī 50cm maršrutā es pavilkos tikai vakar vēlu vakarā... bet, lai arī tehnika ļoti kliboja sajūta bija laba. kad pērnpavasar jāju shēmu un pirms tam regulāri ņēmu treniņus pie labas treneres, bija daudz trakāk. sajūtu ziņā. šoreiz bija tā, ka es uztraucos vairāk nekā zirgs un viņam pietika miera un pacietības paņemt mani azotē un iznest visam cauri. agrāk man likās, ka par ko tādu nemaz nevar sapņot. ka man ir diezgan nervozs, diezgan bailīgs un aizdomīgs zirgs un, ja es uzcepšos, tad viņš uzcepsies divkārt (tā arī agrāk bija).
kautkā nemanot ir ļoti pieaugusi un padziļinājusies savstarpējā uzticēšanās. un man ir tāda sajūta, ka tas zirgs manis dēļ būtu gatavs uz visu. protams, ne padevīgi, kalpiski vai uz līdzenas vietas. bet godīgi, cieņpilni un pacietīgi runājot, varētu sarunāt jebko. ja sākumā viņš bija šausmīgi noslēgts un nerādīja kāds ir patiesībā, tad pamazām viņā ir atklājusies ļoti skaista, dziļa, maiga, gudra un pamatīga būtne. un lai gan no vienas puses man ir sajūta ka es viņu pazīstu, viņš nebeidz mani pārsteigt ar jaunām niansēm un personības šķautnēm. un viņš smaida arvien biežāk, ilgāk un atvērtāk (sākumā vispār nesmaidīja. varētu teikt, ka viņa vienkārši nebija, tik dziļi iekšā viņš bija noslēdzies).
es to zirgu ļoti, ļoti, ļoti mīlu.

( mazliet bilžu )