*

man kaukā bija sācis likties, ka drūma bija tikai gada otrā puse, bet pa diagonāli izšļūcot cauri šī gada ierakstiem, satikos gan ar nelabu janvāri un februāri, gan "eksistenciālā nīgruma pavasari", gan pārāk īsu, slapju, aukstu un gruzīgu vasaru, kuras beigās "diagnosticēju sev depresiju vieglā formā", vēlāk diagnozi nomainot uz c hepatītu. sanāk, ka šis ir bijis nepriecīgākais un sarežģītākais gads manā mūžā. nu vismaz cik es atceros. aktualizējušies drausmīgi daudz eksistneciāli nozīmīgu un svarīgu jautājumu, par to kur dzīvot, kā dzīvot, kur strādāt un kā pelnīt sev iztikšanu un kā vispār dzīvot tālāk. uz lielu daļu no tiem atbildes joprojām nav atrastas. īpaši praktiskajā ziņā. ar finansēm ar pilnīgā pakaļā. veselības problēmas vispār negribas pieminēt. zirgs slimoja, suns slimoja, vīrs slimoja. es esmu slima joprojām un neizbēgami vēl tāda būšu labu laiku.
+ vēl daudziem labiem paziņām un draugiem visplašākā spektra nopietnas problēmas un nebūšanas.

no labajām lietām:
attiecības ar zirgu un to padziļināšanās (galvenais un gandrīz vienīgais prieka avots šogad);
roudtrips pa Igauniju;
folkloras aktualizēšanās manā dzīvē un sadzīvē;
apziņa, ka man ir visbrīnišķīgākais vīrs pasaulē un apkārt ir vēl vesels lērums lielisku cilvēku.