*

pagājšpiektdien bijām kāzās. līdz šim nevienās kāzās, izņemot savējās, nebiju bijusi. guvu milzīgu apstiprinājumu tam, ka mūsu izvēle par labu slepenām kāzām bija vienīgā un pareizā. lai arī kāzas, kurās bijām, nebija baigi tradicionālās - tiltiņš bija tikai viens, nebij nekādu mičošanu un kāpšanu uz šķīvjiem, tomēr viss vilkās diezgan ilgi un garlaicīgi, nesapratu kāds prieks no tā viesiem un kāds jaunajam pārim.
patika:
*) Burtnieku baznīca un tās apkārtne;
*) nēēēnormāli garšīgi ēdieni (īpaši uzkodas) - bija ļoti piedomāts par veģetāriešiem;
*) ballīte pašu lauku mājās, nevis bezpersoniskā viesu namā.

nez, īsti nemāku paskaidrot, bet visa tā lielo kāzu padarīšana manliekas ļoti nesaprotama, bezjēdzīga un zināmā mērā nepareiza. manliekas, ka tā ir dziļi intīma un personiska padarīšana, kurā nav vietas pūlim, troksnim, alkoholam, nogurdinošiem pienākumiem (no sērijas "tā vajag" un "tā ir pieņemts"), publiskai solījumu došanai, patosainām runām un tostiem utt., utjpr. + visa tā milzu naudas izgāšana un ielūgumos minētais lūgums dāvināt naudu. ja gribas dalīties priekā ar radiem un draugiem, man saprotamāka būtu maza (vai liela) ballīte pēc kāzām. nu tipa atkāzas. bez stīvuma, "tā ir pieņemts", liekas naudas izgrūšanas. es saprotu vēsturisko kāzu nozīmi, bet mūsdienās, manuprāt, šī nozīme ir zudusi.
es nekādā ziņā negribu apvainot tos cilvēkus, kuru kāzās bijām. kāzas bija ļoti jaukas un daudz kas lieks no "tā ir pieņemts" sērijas bija aiztaupīts, bet tur esot sapratu, ka tās nav tikai manas iedomas, ka nesaprotu jēgu un labumu visai tai tradicionālo kāzu ambrāžai.

( daži foto )