*

šodien, īsi pirms izrādes sākuma, mani sasniedza ziņa, ka mani meklē viena no aktrisēm. parasti tas nozīmē to, ka zeķubikses nav pareizajā tonī, ka kaut kas atiris vai pazudis vai nav nolikts īstajā vietā vai vienkārši kļuvis aktrises acīm neredzams. sakodu zobus un gāju augšā. bet izrādījās, ka aktrise A un aktrise B uzzinājušas, ka esmu apprecējusies un atnezušas man puķītes. citas ar pievienojās sveikšanai, spieda roku, apkampa un bučoja un es beigu beigās biju nenormāli samulsusi. nujo tas bija kkas absolūti negaidīts (un jauks) - nav man ar viņām diezko tuvas attiecības. sveicinamies (bet var gadīties, ka nemaz ar nesasveicinamies), sasmaidamies, reizēm pārmijam pāris teikumus un viss.
tai pašā laikā viena cita kolēģe - neaktrise, ar kuru vislaik bija ļoti labas, draudzīgas un foršas (arī ārpus darba) attiecības, kopš apprecējāmies vairs diezko nerunā ar mums. izturas tā ļoti vēsi un nedraudzīgi. sākumā likās, ka man varbūt tikai liekas, bet vairs neliekas, ka liekas. turklāt izrādās, ka arī Kārlim tā liekas un tad jau točna mums neliekas. nekādi nevaru saprast kāpēc tā ir. nesaprotu, arī, kā pabeigt šito ierakstu, jo, lai pabeigtu vajag kaukādu skaidrību, bet tādas man nav. zinu tik, to, ka ir ļoti skumji par to kolēģi. bija jau pirms tam, bet tagad, uz tā aktrišu apsveikuma fona, ir vēl skumjāk.

saulei lecot stūrēju mājās pa apvedceļu, pēc Kārļa nogādāšanas lidostā, un redzēju veselu svārmu ar dzērvēm ganāmies uzartā laukā.