*

iekšā sajūta, ka šobrīd noslēdzas viens loks/posms/cikls manā dzīvē un sākas jauns. pēdējos mēnešos ļoti intensīvi ir būvējusies platforma tam jaunajam - mums atdeva mašīnu, es nokārtoju tiesības un varu izbraukāt pie zirga, kurš mani atrada pats. beigu beigās arī apprecējāmies.
tagad liekas tāds baigais pēcnoskrējiena atslābums. nav vairs neparko jāiespringst un jāplāno, kā rezultātā negribas darīt vispār, vispār neko. tikai tupēt mājās un pūt uz dīvāna vai internetos. divas dienas jau esu nodirnējusi, neizdarot neko vairāk kā kuslu pamājsaimniekošanu. liekas, ka vajadzētu pietikt, bet nepietiek. neko, neko vispār negribas darīt.
šodien, piemēram, krūmu tīrīšanas talka Dabaszirgos. runāts bij ap 12iem savākties un sākt, bet re kā es vēl klimstu pa māju un nevaru vien iztaisīties.
nē, nu vajag jau manliekas ļaut sev arī papūt un atslābināties. tik baigi grūti notrāpīt to pareizo brīdi, kad atkal jāceļas un jāsāk kustēties. ja sāk par ātru, tad var dabūt riebumu pret darāmo un iekšā paliek kaukas līdz galam neizsēdēts, kas vēlāk var ļoti neizdevīgā brīdī izlīst ārā. abet, ja to momentu nokavē, ta pēc tam šausmīgi grūti iekustēties un izrauties no tās slinkošanas.
vispār manliekas, ka es tagad visus šitos garos penterus rakstu tikai tāpēc, lai varētu vēl necelties, netaisīties un nebraukt.