*

šoreiz Saldū patikās kaukā mazāk nekā citas reizes. dzīvsbiedra vecāki tomēr galīgi savādāki nekā manējie, nav ar viņiem īsti ko runāt un viņi arī necik netizlojas, kas man akal liekas ļoti svarīga padarīšana. laiks ar pretīgs diezgan - ledus lietus dēļ atmetām domu aizbraukt izmēģīt kā ir pa Zviedru cepuri slēpot un vispār neko daudz pa āru nepadzīvojāmies. karoč, pēdējās divas dienas pagāja kūkojot pa Saldus māju, mēģinot atkauties no nepārtrauktiem mudinājumiem ēst, ēst un vēlreiz ēst, kā arī noskatoties kādas 2,5 ziemīšstail filmas pa TV. interesantākā atrakcija bija, kad dzīvesbiedrs nolēma izrevidēt sava jaunībslaiku rakstāmgalda atvilktnes - to saturs galvenokārt sastāvēja no tukšām lēto cīgu paciņām (viņa vecāki pat nenojauš, ka viņš nopīpēja veselus 13 gadus), tikpat tukšām prezervatīvu paciņām, nedaudziem pornogrāfiska rakstura preses izdevumiem, dzejām un dziesmu tekstu uzmetumiem, kā arī pulka zīmītēm no visādām pielūdzējām. vēl ļoti, ļoti forša bija pirtī iešana. žēl, ka netiekam uz to biežāk.

vakar bijām aizgājuši uz vietējo ballīšvietu - Cieceres diskozāli, kur uzstājās Roberts Gobziņš. tas, ko es pamanīju un, kam beigās izdevās mani arī normāli sapīcināt bija gaisā nepārprotami sajūtamā agresija. nu, Rīgā izklaides vietās (vismaz tajās, ko pa retam apmeklējam) liekas, ka cilvēki vienkārši atnākuši izklaidēties - priecīgi dzer un tusē. a tur tam visam klāt tāda pamatīga pašapliecināšanās un izrādīšanās deva + šausmīgdaudz grūstīšanās un līšanas virsū, arī no meiteņu puses. piemēram, eju gar garderobi, pie kuras sadrūzmējušies daudz cilvēku, kamdēļ ātri paiet nav iespējams. man aiz muguras ejošā meitene sāk ļoti spēcīgi ar roku stumt man mugurā. es pagriežos atpakaļ un pārmetoši paskatos viņai acīs, kas izskatījās visnotaļ ciešamā stāvoklī (nelikās vājprātīgi aizlietas). eju tālāk, a šī turpina brutāli grūst mani. Rīgā esu kaukā pieradusi, ka šamlīdzīgos gadījumos ar skatienu pilnīgi pietiek, lai pat ļoti sadzēries cilvēks pārstātu šādu nepatīkamu darbību un vēl nošļupsētu kaukādu siekalainu sorī, sorī. nujā, likās tur atmosfēra pārāk uzpūsta un agresīva, tāpē paklausījāmies Robertu un braucām mājā.

ak jā, un bija viens ritīgsforšs pārsteigums - pašā svētku vakarā saņēmām zvanu no Armēnijas. mūsu armēņu vecāki, kas dzīvo mazā, tālā ciematiņā Lčapa, beidzot bija saņēmuši mūsu vēstuli ar fotogrāfijām, kuru izsūtījām septembra sākumā (!). tad jau Ziemssvētku kartiņu viņi saņems labi, ja uz Lieldienām.

( Ziemassvētki sabraukuši )