*

vakar neko tādu baigi īpašu nedarījām. es izstaigāju centru vienreiz, kamēr Kārlis strādāja un otreiz, bišķi pa citām ielām, kopā ar viņu.
vakarā vieglā Vidusjūras brīzīte pārvērtās normālās aukās, ārā diezko iet negribējās, uznāca mazliet slimuma sajūta, tāpēc tupējām viesnīcā un skatījāmies Ilgo ceļu kāpās. pareizāk sakot Kārlis skatījās, es gulēju saritinājusies ar aizvērtām acīm un ik pa laikam vārgā balsī prasīju - kas tur notiek?
tā vispār pilsēta smuka. smuka, bet diezgan drūma - nu tās milzīgās, milzīgās viduslaiku mājas, ne visai priecīgās krāsās un tās šaurās, šaurās līkumainās un stāvās ieliņas, kurās pēc krēslas iestāšanās vienam labāk nerādīties. tas viss liekas tik nopietns un nesirsnīgs, ka uz tā visa fona pats jūties pavisam niecīgs un neievērojams.
ā un vēl es konstatēju faktu, ka ārpusmāju eckursijās man vislabāk patīk daba un sakrālā architektūra. daba tāpēc, ka vienkārši patīk un sakrālā architektūra tāpēc, ka tā parasti ir klusa, mierīga un krāšņa.

( uzskates materiāls )