*

mēs ar dzīvesbiedru un apogs vakar bijām uz Dzelzs Vilka konci Četros Baltos Kreklos. kaarl ielaida ar kedām. es gan pirms tam saņēmu dūšu un piezvanīju Jurim, ar ko nebiju pāris gadus runājusi un prasīju kā viņam liekas vai ielaidīs. viņš mūs ielika sarakstā un aiz Kārļa vārda iekavās ierakstīja "kedās", bet vispār neviens uz viņa kājām tā arī neskatījās. neviens no mums tajā vietā nebija bijis un bi tā vērts. pilnīgi cita pasaule, ar citiem likumiem citām zīmēm, simboliem un kultūras kōdu. mute vaļā no brīnumiem.
(piemēram, stāvējām visi trīs un runājāmies, pienāca kkāds džeks un teica Kārlim - "ooo Tu ar divām strādā!". ai, bet nu tā nebija vienīgā pērle, tādu bija daudz)
nujā, bet vispār gribēju rakstīt par Dzelzs Vilku - viņi bija mani sweet sixteen un laiks dzīvē, kam visvairāk atbilst sex, drugs & rock'n'roll. nu labi, dragi nāca vēlāk, ar Šakāli, bet Dz.V. laikā straumēm plūda alkohols.
2001. gada rudenī vispār katru nedēļas nogali gāju ārā no mājām vecākiem teikdama, ka braucu pie Lauras skatīties filmas, bet patiesībā mēs kāpām dzeltenajā busiņā un braukājām viņiem līdzi pa visu Latviju albuma "Lai arī tu būtu ar mani" tūrē. reiz mums pat bija jāiet uz Jura mājām filmēties, jo Bez Tabu veidoja sižetu par grūpijām (man kauns atcerēties kādus murgus mēs tur sarunājām). nezinu kā tas sākās, bet ar Lauru skaitījām cik koncertos esam bijušas. atceros, ka kaut kad man tas cipars bija 77. Laura ilgu laiku bija man priekšā - reiz viņa viena pati aizstopēja uz konci Ventspilī, uz kuru nezkāpēc neatnāca neviens cits klausītājs un viņi nospēlēja koncertu tikai Laurai vienai pašai. pēc tam tas skaits nedaudz izlīdzinājās - kad Armands izšķīrās no Ieviņas, es no Šakmāra un mēs metāmies viens otru mierināt. bet vispār šitā vecā mīla ir ļoti sarūsējusi - satiku Armandu Ļeņigradas dzimšansdienas pasākumā un viņš izraisīja tikai žēluma pilnu smīnu ar to, ka savos jau gandrīz 40 gados cenšas uzvesties tā it kā joprojām būtu jauns, svaigs, seksīgs un nepārspējami pievilcīgs - un tas ir vienkārši smieklīgi. toties vakardien koncī viņa ļoti pietrūka. tas jaunais basists, lai arī viņu sauc Kārlis (kp man kkad sen sen teica, ka visi Kārļi esot kolosāli) viņš nepēckā neizskatās (vismaz Dzelzs Vilka kontekstā) un tam muzonam nenormāli pietrūkst asi siltās, Armandīgās basa skaņas. nujā un pats koncis ar tā. jaunās dziesmas vispār nezinu un kad viņas skanēja man bija garlaicīgi. vecajām gan mute pati virinājās līdzi un bišķi vilka uz tādu saldsēru sentimentiņu par pagājušo bērnību. bet neizskatījās, ka Juris baigi no sirds to konci spēlētu un viņš pasācis tā jocīgi valbīties, laikam, lai nomaskētu savu neienteresētību (es gan pieļauju ka sava loma tajā neienteresētībā bija arī koncerta norises vietai). pisiens ar pietrūka un negribas to izskaidrot tikai ar jaudas ziņā pieticīgo aparatūru. es taču esmu dzirdējusi kā viņi var (varēja?). nu labi, jāaiziet kaukad uz konci kādā ierastākā vietā, moš tad tomēr noraus atkal jumtu nost.
jocīgi un un mazliet arī biedējoši atskārst, ka viss tas Dzelzs Vilka laiks manā dzīvē bijis pirms apmēram 8 gadiem - es nesaprotu, kur palicis laiks un man vispār liekas, ka tas nemaz nav noticis ar mani. grūti pat iedomāties, ka tā biju ES, kas to visu toreiz darīja.
šodien toties man visu dienu ir pohas.