*

es nesen lasīju savu klabu tālu uz atpakaļu un domāju, ka esmu gan es bijusi jocīga (droši vien tā es domāšu arī kkad nākotnē, par to, kas šobrīd ir tagadne). nuvo un savas (aiz)domas es vēl vairāk apstiprināju tikko vienā kastē starp visādām pastkartēm un veciem flaijeriem atrodot mapīti ar saviem astotajā klasē (2000. gada 14. septembrī, ja gribam būt precīzi) nogrieztajiem matiem:


(bildē izstās bišku tumšāki nekā ir patiesībā. bez tam, ja pareizi atceros es viņus toreiz biju nokrāsojusi ar tonējošo krāsu sarkanus un tā vēl nebija pilnībā izmazgājusies)

vēl tajā pašā mapītē bi tās lupatiņas ar vārdu, ko dzemdību namā sien bēbjiem klāt, lai viņus nesajauc. un uz tām skaidri un gaiši rakstīts - Zelma, nevis Inese.