*

tas, ko es vakarnakt gribēju rakstīt laikam bija par mīlestības vēstulēm, kuras uzrakstītas, nedrīkst paturēt pie sevis, jo tas ir līdzvērtīgi kā krāt sprāgušas žurkas gultā zem spilvena. bet nav man vēl īstais brīdis pienācis to žurku ārā vilkšanai.
atsākt dzert ir daudz vieglāk un patīkamāk nekā zaudēt nevainību, kas gan arī nav nekas grūts un nepatīkams un man liekas, ka ir neapšaubāma sakarība starp manu raudāšanu/nedzeršanu un neraudāšanu/dzeršanu. šodien esamību vairs negribas salīdzināt ar zobu sāpēm un dzeršana, kas patiesībā ir bēgšana no realitātes, šo realitāti padara patiešām vieglāk paciešamu.
paldies, tiem, kas salika mani atkal vienā veselumā, savācot manas pa visu māju izkaistītās sastāvdaļas, kas turējās kopā vairs tikai nostieptos un trīcošos nervos un salīmējot to visu kopā ar litru šņabīša un savu klātbūtni. paldies, tiem, kas ir pārliecināti, ka manu lielisko ābolu pīrāgu ir nekavējoties jāpārdēvē par debešķīgo ābolu pīrāgu un vispār, paldies, viņiem visiem, ka viņi ir.

ja jau man ir bezgalīgi daudz laika, tad jau sanāk ka manam laikam nav vispār nekādas vērtības. vismaz tik sīkām vienībām kā stundas, dienas, nedēļas un mēneši.