*

Nē, tā nebiju es, kas gulēja ar Tevi tonakt. Tā bija tikai apaļmalaina lauska, balta akmens šķemba, putekļa mikrodaļiņa. Lielākā manis daļa tupēja stūrī uz grīdas un smējās, kā mazs, pārgalvīgs bērns. Vēl daļa sēdēja virtuvē, gaismu neieslēgusi un pūlējās sajust, kā lēni, bet neapturami, uz nesen skūtajiem stilbiem ataug mazi, asi matiņi. Tas nebiji arī Tu, kas gulēja ar mani tonakt. Es nezinu, kur Tu biji, bet es neteikšu banālo – varbūt Tevis nav vispār. Tu neapšaubāmi eksistē, Tu esi dzīvs, tikai aizmirsis, ka ar karuseli nevar aizbraukt tālāk. Tas gan traucas uz priekšu, bet vienmēr aizrauj atpakaļ. Tāpat, kā lielie panorāmas rati - tie parāda tikai to, kas jau pēc mirkļa būs jāzaudē, ceļ debesīs, lai pēc brīža nosviestu turpat uz zemes. Vienalga vai dubļos, vai mīkstā smaržīgā zālē – tomēr turpat. Absurdi, bet nākotni mēs veidojam kā atmiņas par šodienu, tāpēc atgriešanās vietā, kur jau pabūts, ir mazliet vairāk nekā solis atpakaļ. Mazliet par daudz, lai būtu tā vērts. Nē, tā nebūšu es, kas gulēs ar Tevi citnakt, tur būs tikai pāris augšējās notis, kuras es neprotu izdziedāt. Vairums manis būs citur, varbūt par medībām sapņojoša, iemiguša suņa smilkstos, varbūt karuseļa zirdziņā ar nolupušu krāsu, bet varbūt manis, pilnīgi banāli, nebūs vispār. Tu? Tu, protams, būsi. Tu būsi no sirds, līdz kaulam un pa īstam. Tik īsti, cik patiesas un izmisīgas ir slāpes paģiru rītos. Mani tas neinteresēs, es būšu iemigusi. Vai tad naktis nav domātas, tam lai ienirtu miegā? Es dusēšu saldi, kā mazs, pārdraiskojies bērns, es būšu pārāk maza, lai uz maniem stilbiem, vai kur citur, dīgtu spalviņas. Ar mani vienmēr ir kāds, kurš ieaijā.