*

braucot ar ļasiku, kam ierūsējušais sēdeklis ir debesskrāpja augstumā jutos kā žirafe, kurai kakls gan garš un panorāma apkārt plaša, bet ķepas līdz pedāļiem tomēr īsti labi nesniedzas. lai gan aizgājām gulēt 7os un visu saules spīdēšanu nogulējām, lietus nebijāmies un trakajā kalnā uzbraucām. pēc tam, kamēr pa līkumaino un slideno ceļu pustumsā nolēkšojām lejā, roka sāpēja no bremzēšanas. abet autoceļiem, kas vijas pa Viklovas pauguriem ir divas pozitīvas īpašības - tie ved ne tikai augšā, bet arī lejup un asfalts ir gana labs, lai pilnīgā tumsā braucot varētu nebaidīties no kakla laušanas.
vēl tiku izvazāta pa šauru, akmeņainu taciņu skatīties kā jūra dobji laiza mēnessgaisamas apspīdētās klintis.
tagad esmu pieēdusies ķīniešu rīsiņus ar blakbīnsōs un, manuprāt, pelnījusi dzert aliņus cik tik lien.
rīt uz Dablinu. ceru, ka izžūs visas manas dubļainās drēbes, kas šobrīd maļas pa veļasmašīnu.
cerams jums viss ir tikpat labi.