*

jāpieraksta vien ir, lai neaizmirstas.
sapnī redzēju, ka vilcienu lokomotīves īstenībā ir milzīgas govis. patiešām milzīgas. vilcienu vadīja mana bakalaura darba vadītāja. vilciens vairākas reizes nogāja no sliedēm. mežā kkur. es gribēju pasēdēt tai govij uz muguras, bet Muktupāvela teica, ka viņas skolotājs, kas mācīja vadīt vilcienu, esot teicis, ka lokomotīves govis ir jāciena un nedrīkst viņām uz muguras sēdēt. abet kādā citā brīdī sapnī redzēju arī profesoru & komponistu Paulu Dambi - cilvēku, kuru es ļoti ļoti ļoti negribu par sava bakalaura darba recenzentu. sēdējām ar viņu pie apaļa galdiņa Bruņinieku ielas malā un viņš gribēja, lai es viena pati nodziedu kkādu vājprātīgi sarežģītu kora dziesmu. bez pavadījuma. es nebiju ar mieru. dzērām aliņu un viņš stāstīja, ka jaunībā esot ļoti daudz dzēris.

nogulēju 14 stundas.

tātad tas, ko mēs ar digna mēģinājām saskaitīt augusta sākumā pirms iešanas uz Morea Depiņā, sēžot uz lavačkas tukšā Centrāltirgū un dzerot aliņu, ir 14.
vairāk mēs, pat par abām, nevarējām atcerēties arī tikko telefonsarunā. un nevajag arī. pilnīgi pietiek.
pagaidām, protams.