*

Laiks spēlē Tev flautu, kā vijīgai zeltādas čūskai. Es gaidu. Mazs, kamolā savērpies dzestrums tup zem balkona soliņa naktī. Kniebj manos plikajos stilbos. Es gaidu tik ļoti. Vārdi domās smagi kā vecu avīžu saiņi, pilni pagātnes. Smagi, kā no labās auss uz kreiso, cauri galvai traucoši kravas vilcieni. Kaucošas bremzes, griezīgi sliežu kliedzieni un tie paliek turpat. Iekšpusē. Izlej tur jēlnaftu, melnu kā kailsala ziemas rīts, lipīgi neatlaidīgu, kā domas par Tevi. Pilna ar negribīgumu, pilna ar tramīgām gaidām. Sašūšanās ar baltiem diegiem, ar sanošiem augstsprieguma vadiem. Tās gaidas, kā puslēcienā sastindzis meža zvērs. Šaubpilnas ilgas. Savvaļas vēlēšanās. Bēgt, uzbrukt vai padoties. Es gribu pieradināties.

kad šorīt modinātājs izmisīgi dzindzinot mēģināja mani pamodināt uz skolu, es sapnī redzēju mazu, baltu kaziņu baru, kas lēkā un purina ap kaklu apliktos zvārgulīšus.

mani ir apsēdis miega dēmons.