*

pirms gadsimta divdesmitās daļas notika kkas man ļoti svarīgs.

toreiz es baidījos apm. 20 min - stāvot pie sava rakstāmgalda, ēdot maizi, apbirstot ar drupačām un skatoties kā viņš sēž manā gultā. es saņēmos, pārstāju baidīties un apsēdos blakus. kopš tā brīža jautājumu vairs nebija. baiļu arī nē.

tagad es mēdzu baidīties vairākus mēnešus un baidīšanās pārtraukšanu nepārtraukti atlieku. tiesa gan es sēžos blakus, tomēr turpinot baidīties. un jautājumu ir pa pilnam. atbilžu gan nē.

Mārgareta Atvuda teica, ka: "Šķiršanās ir kā amputācija - tu izdzīvo, bet tevis ir mazāk". tā ir. jo biežāk mēs šķiramies, jo mazāk mūsu paliek.
nepatīk man tas viss.