*

Manu vārdu izbāzeņi, novilktām un atkal uzmauktām ādām, piešūtām stikla pogu acīm, griezumu rētām un dīvainu smaku. Nolikti uz plaukta, noputējuši un nedzīvi ņirdz nekustīgā smaidā. Pelējums un trūdi, pīšļi, pelni un putekļi.

Ja vien es varētu iznīcināt šo gadu. Sašķaidīt pret sienu, pret asfaltu, nomest uz sliedēm, sagraizīt ar nazi, plosīt ar zobiem un nagiem, apliet ar benzīnu un aizdedzināt, uzrīdīt suņus, uzrīdīties pašai, saplosīt sīksīkos gabaliņos, lai nepaliek pāri nekas. Nepacietībā trīcošām rokām, aizturētām elsām, zobus griežot un kliedzot. Tad ielekt dziļi aukstajā dzelmē un ļauties, lai straume norauj to visu nost. Asinis, sviedrus, kliedzienus, jūsu pieskārienus, dūmus, skatienus un smieklus, izdzertās glāzes, melus, konfektes un kļūdas. Izkārpīties krastā ar ādu un dubļiem aiz nagiem, gulēt uz muguras tumsā mācoties no jauna elpot, just un sapņot un vēlēties. Rokas aiz galvas, rokas gar sāniem, savilktas dūrēs, bez maiguma - manī ir tikai niknums. Ieelpa un izelpa, dvašas mutuļi, nekustīgums, spītīgums un līdz desmit. Tik tālu cik vajadzēs. Tik prom cik vajadzēs. Tik riebīgi, atriebīgi, pāri darīgi, melīgi, neīsti un negodīgi cik visi jūs. Es neesmu apvainojusies. Es esmu dzīva. Un mīlu.