tas "neko nevajag" ir tik saprotams, jo ir bailes, ka nenāks palīgā, un šādā brīdī tikai būsi parādījis vājumu. no otras puses - lai jau mirst, ja grib. nu tā, skarbi, piedod.
bet jā, sevi saudzē, distancē, cik vien vari. ja nevari palīdzēt, nedomā daudz.
par to, lai jau mirst - jā nu es jau mātei, kas te pēdējos mēnešos ir mēģinājusi pielauzt viņu iet pie ārsta vai vismaz uztaisīt analīzes ar to teicu - ka pieaudzis cilvēks, kurš pats (it kā) var uzņemties par sevi atbildību (it kā - jo man vispār aizvien aktuālāks paliek jautājums par to, kurā brīdī novecojoši cilvēki pārkāpj to robežu, kad kaut kādi lēmumi jāsāk pieņemt viņu vietā. pat bez demences vai citām diagnozēm, gluži vienkārši tāpēc, ka viņi vairs nespēj komprehendēt pasauli, kurā ir nokļuvuši, jo tā ir kļuvusi pārāk atšķirīga no tās, kurā viņi pavadījuši lielāko mūža daļu). katrā ziņā, ja nu viņš pārskatāmā nākotnē nomirs, tad tāpat būs jādīlo ar mātes reakcijām, kas noteikti nebūs viegli.
bet jā, sevi saudzē, distancē, cik vien vari. ja nevari palīdzēt, nedomā daudz.