Daudz kas ļoti pazīstams, tikai sen un ne kultūras nozarē. Kā cilvēks, kas šobrīd 8-16 režīmā jūtas diezgan komfortabli, varu teikt, ka ar laiku pierod. Esmu strādājis arī gan 4 dienas nedēļā, gan 7 stundas dienā. Tajā brīdī likās, ka tas ir ļoti noderīgi, bet tagad liekas, ka no tā diži lielas jēgas nebija, jo naudas bija mazāk, riebums pret darbu pat lielāks, vēlme maksimāli saraut tajā dažās stundās - daudz lielāka. Kādreiz es nesapratu, kā kolēģi tiek galā. Bet tika galā, atrada vēl laiku bērniem un kādam hobijam. Tagad arī es saprotu, ka tā tiešām varu pat es, kam sākotnēji tas likās neiespējami. Un vēl, intensīvi strādājot, laiks paiet ātrāk un ir interesantāk nekā strādāt šķietami vieglāku darbu, kur slodze mazāka. Turklāt par pirmo drīzāk samaksās vairāk.
galvā es varu mēģināt sev viskaut ko iestāstīt, bet iestāstīt ķermenim, piemēram, lai nesvīst naktīs - es neprotu. reklāmas kantora laikā jau tā svīšana nesākās pēkšņi, bet auga graduāli. sākumā nomainīju naktī vienu t-kreklu. tad divus. beigās tiešām jau bija kādi 7 t-krekli. ejot gulēt liku pie gultas čupiņu ar vīra t-krekliem un dvieli, ko klāt apakšā, kad sākšu svīst. tas bija drausmīgi, jo papildus jau vēl nāca klāt neizgulēšanās un miega deprivācija. vnk dirsā.
Vispirms gribu teikt, ka man nav un nebija mērķa kādu mācīt. Es tikai ieraudzīju, ka komentāros ir diezgan vienveidīgs viedoklis un šķita, ka man ir kas atšķirīgs piebilstams. Savukārt, kas attiecas uz šo komentāra tēmu, tad, protams, neko nejēdzu par svīšanu un tās iespējamajiem risinājumiem. Bet ir redzams, ka šo problēmu izraisa darbs un ka tās iemesls nav kaut kādas ķimikālijas darba vietā vai kas tamlīdzīgs. Es minētu, ka atslēga ir attieksmē pret darbu un ka tas, ko raksti "galvā iestāstīt sev viskaut ko", tavā gadījumā tādā veidā nestrādā.
Esmu strādājis arī gan 4 dienas nedēļā, gan 7 stundas dienā. Tajā brīdī likās, ka tas ir ļoti noderīgi, bet tagad liekas, ka no tā diži lielas jēgas nebija, jo naudas bija mazāk, riebums pret darbu pat lielāks, vēlme maksimāli saraut tajā dažās stundās - daudz lielāka.
Kādreiz es nesapratu, kā kolēģi tiek galā. Bet tika galā, atrada vēl laiku bērniem un kādam hobijam. Tagad arī es saprotu, ka tā tiešām varu pat es, kam sākotnēji tas likās neiespējami.
Un vēl, intensīvi strādājot, laiks paiet ātrāk un ir interesantāk nekā strādāt šķietami vieglāku darbu, kur slodze mazāka. Turklāt par pirmo drīzāk samaksās vairāk.
reklāmas kantora laikā jau tā svīšana nesākās pēkšņi, bet auga graduāli. sākumā nomainīju naktī vienu t-kreklu. tad divus. beigās tiešām jau bija kādi 7 t-krekli. ejot gulēt liku pie gultas čupiņu ar vīra t-krekliem un dvieli, ko klāt apakšā, kad sākšu svīst. tas bija drausmīgi, jo papildus jau vēl nāca klāt neizgulēšanās un miega deprivācija. vnk dirsā.
Savukārt, kas attiecas uz šo komentāra tēmu, tad, protams, neko nejēdzu par svīšanu un tās iespējamajiem risinājumiem. Bet ir redzams, ka šo problēmu izraisa darbs un ka tās iemesls nav kaut kādas ķimikālijas darba vietā vai kas tamlīdzīgs. Es minētu, ka atslēga ir attieksmē pret darbu un ka tas, ko raksti "galvā iestāstīt sev viskaut ko", tavā gadījumā tādā veidā nestrādā.