Man laikam vajadzētu saņemties un pamēģināt Ieeju, jo es vispār nemāku nodot kontroli citiem cilvēkiem, sevišķi mežā. Es automātiski izvirzos priekšgalā, pat ja nezinu, kur jāiet :D (man Ziemeļgaujā reiz Viesturs Lārmanis aizrādīja, ka tas gan esot priekšnieka gēns, kas liek tā darīt teritorijā, kur nezinātājam vispār nav iespējams kaut ko atrast :))) Varbūt tā nav baigi labā īpašība un būtu kādreiz jāpamēģina no šī patterna izlēkt. Bet nu pavasarī, ziemā man kaut kā biedē doma par to, ka saaukstēšos u.tml.
man kā reiz nav ambīciju tā tieši "vadīt" gājienu. es arī visiem sākumā vienmēr saku, ka, ja apnīk skatīties man mugurā, var droši iet garām un, ka likšu manīt, ja viņi sāks iet kaut kur nepareizi. pagaidām gan to praktiski neviens nav izmantojis. bet ziemā, protams, tas ir tricky, jo nezinātājs nezina, kur zem sniega ir īstā taka, īpaši, ja pirms tam ir snidzis. platākajos posmos gan ir, kas nāk man blakus. man ļoti negribas, lai no manis nāktu kaut kāda dominance, man gribētos būt kā tādai neuzkrītošai margai un pieskatītājai. bet man grūti pateikt, kā cilvēki mani uztver.
brauc, brauc pavasarī. es tos savus nomaļākos un biezokņainākos maršruta posmus atklāju tieši pavasarī un man likās (joprojām liekas), ka tā ir īsta laumiņu un rūķīšu valstība. raganas māja arī tur pa ceļam ir.
Bet nu pavasarī, ziemā man kaut kā biedē doma par to, ka saaukstēšos u.tml.
man ļoti negribas, lai no manis nāktu kaut kāda dominance, man gribētos būt kā tādai neuzkrītošai margai un pieskatītājai. bet man grūti pateikt, kā cilvēki mani uztver.
brauc, brauc pavasarī. es tos savus nomaļākos un biezokņainākos maršruta posmus atklāju tieši pavasarī un man likās (joprojām liekas), ka tā ir īsta laumiņu un rūķīšu valstība. raganas māja arī tur pa ceļam ir.