*

ai, man patiesībā mērķi ir baigi lielā problēma. tas man arī liek domāt tajā "bailes no panākumiem" un "neesmu pelnījusi to vai šito"/"neesmu pietiekami laba tam vai šitam". jo mana dzīve un dzīvesveids patiesībā ir ļoti bezmērķīgs. es jau kopš bērnības tiešām izvairos uzstādīt kaut kādus konkrētus mērķus, lai nebūtu jāviļas (vai smagi jāstrādā) mēģinot tos sasniegt. tas manliekas man no tēta iemantojies. viņš ļoti tā dara.

tas ko es no sevis sagaidu - nebaidīties dzīvot. nu vismaz baidīties aizvien mazāk.

Tu domā pie terapeita vai meditācijā? Neesmu. Man vienai pašai, atklāti sakot, bail. gribētos kaut kādu siteri, kam es uzticos, ka viņš varētu palīdzēt iziet cauri un atnākt atpakaļ normālā stāvoklī.