*

man arī tās mega dusmas uz nabadziņiem, bet tās ir varbūt tās dusmas pašai uz sevi, tipa, tikko pati esmu izlīdusi ārā un uzreiz gribu citiem mācīt dzīvot, es to sevī visu laiku redzu un man tas riebjas. Bet tas pašlaik paliek mazākas tās dusmas, to vietā nāk līdzjūtība un tāda jautājoša attieksme - kāda ir tā viena lieta, ko es varētu neuzkrītoši tam cilvēkam pateikt vai izdarīt, lai viņu iedrošinātu ticēt pašam sev. tā kā es sevi mierinu, ka šīs dusmas ir vienkārši tiltu dedzināšanas materiāls lai var sākt būvēt jaunus. jo pirmais solis ir uzņemties atbildību par sevi, bet otrais - nostāties uz ceļa, kur katra tava darbība un vārds ir ar mērķi kalpot visu dzīvo būtņu laimīgumam.