Dūnu sega uzlaboja omu, un sniegs – tik pūkains un ar visu klusumu. Nē, klusums šogad nebija vēl bijis, mājai lievenītis nosnidzis – visu dienu neviens nav gājis – vienkārši apsēsties un klausīties un apsnigt, kaut vēl šorīt domāju, ka sniegs jau rutīna.

Un burkānu, zirnīšu sautējums – šodien labsirdīga diena, bet rīt – otrdiena. Tā jau iegājusies kā liela bedre nedēļas vidū.

Trolejbusa logā sirdis zīmēju un šodien gribētu pildīt kāda uzticamā biedra misiju, pamosties no rīta ne viena..padarīt kāda dienu labāku

Mēmās mājas tālumā pazudušas baltajā gaisā un balta kaija, kā tāds cerību putns griežas gar maniem logiem un baložu spieti, un uz skursteņiem kovārņi...šodiena varbūt tāds atvadu sveiciens skaists – laiks pavasarim...

..un es sēžu un kaļu fiziku...domāju, tu nojaut manu attieksmi pret šo priekšmetu...un tad es sēžu un domāju, kādā būrī gribu sevi ieslēgt, jo domas lidinās citās dimensijās, nepieradinātas viņas, neapseglotas un tas man pārāk patīk, lai es viņas sasietu saišķī...sistēma sasies...varbūt. Un dažreiz es sevi mīlu, kad iedomājos un spēlējos ar sevi.

Izmisīgi mēģinu visu vakaru piezvanīt mātei – viņa skrien un skrien, un es nepaspēju pateikt ne nieka, bet gribu pateikt daudz un pajautāt.

Es zinu, ka līdz rītam neizdarīšu visu, bet es zinu, ka būs tāds brīdis, kad vienkārši man būs par daudz laika, lai niekotos – izdarīšu, jo es varu.

Bet tagad es gribu, lai noliec galvu man klēpī un spēlēties ar taviem matiem...gribu ar tevi spēlēties, bez paslēpēm, bez noteikumiem...patiesi