..un es sēžu un kaļu fiziku...domāju, tu nojaut manu attieksmi pret šo priekšmetu...un tad es sēžu un domāju, kādā būrī gribu sevi ieslēgt, jo domas lidinās citās dimensijās, nepieradinātas viņas, neapseglotas un tas man pārāk patīk, lai es viņas sasietu saišķī...sistēma sasies...varbūt. Un dažreiz es sevi mīlu, kad iedomājos un spēlējos ar sevi.

Izmisīgi mēģinu visu vakaru piezvanīt mātei – viņa skrien un skrien, un es nepaspēju pateikt ne nieka, bet gribu pateikt daudz un pajautāt.

Es zinu, ka līdz rītam neizdarīšu visu, bet es zinu, ka būs tāds brīdis, kad vienkārši man būs par daudz laika, lai niekotos – izdarīšu, jo es varu.

Bet tagad es gribu, lai noliec galvu man klēpī un spēlēties ar taviem matiem...gribu ar tevi spēlēties, bez paslēpēm, bez noteikumiem...patiesi