Dūnu sega uzlaboja omu, un sniegs – tik pūkains un ar visu klusumu. Nē, klusums šogad nebija vēl bijis, mājai lievenītis nosnidzis – visu dienu neviens nav gājis – vienkārši apsēsties un klausīties un apsnigt, kaut vēl šorīt domāju, ka sniegs jau rutīna.

Un burkānu, zirnīšu sautējums – šodien labsirdīga diena, bet rīt – otrdiena. Tā jau iegājusies kā liela bedre nedēļas vidū.

Trolejbusa logā sirdis zīmēju un šodien gribētu pildīt kāda uzticamā biedra misiju, pamosties no rīta ne viena..padarīt kāda dienu labāku

Mēmās mājas tālumā pazudušas baltajā gaisā un balta kaija, kā tāds cerību putns griežas gar maniem logiem un baložu spieti, un uz skursteņiem kovārņi...šodiena varbūt tāds atvadu sveiciens skaists – laiks pavasarim...