Sajutos tukša. Laikam tāpēc, ka nogurusi. Laikam, jo Tu nesaproti, ka
tad, kad es tāda esmu, man vajag tīru...lai nu paliek...vajag apskāvienu. Virtuālu vai vārdisku. Un es jau pat nevaru
izdomāt, kāds viņš
vēl varētu būt,
bet tāds arī derētu.
Gribēju nopirkt kleitiņu, tādu
mazu, trapecveida. Staigāju pa to veikalu līdz mani pārņēma pārliecība, ka neko tādu man nevajag. Tādi
noguruma meli. Viņš allaž padara mani vēl trauslāku.
Arī tu, kaut es ar tevi tāda nedrīkstu
būt...bet gribu. Mani vienmēr valdzinājis
tāds trauslums, kas kaut kur
sevī slēpj spēku.
Arī tādu es sev gribētu. Tā pat, kā to kleitiņu...