Sajutos tukša. Laikam tāpēc, ka nogurusi. Laikam, jo Tu nesaproti, ka tad, kad es tāda esmu, man vajag tīru...lai nu paliek...vajag apskāvienu. Virtuālu vai vārdisku. Un es jau pat nevaru izdomāt, kāds viņš vēl varētu būt, bet tāds arī derētu.
Gribēju nopirkt kleitiņu, tādu mazu, trapecveida. Staigāju pa to veikalu līdz mani pārņēma pārliecība, ka neko tādu man nevajag. Tādi noguruma meli. Viņš allaž padara mani vēl trauslāku. Arī tu, kaut es ar tevi tāda nedrīkstu būt...bet gribu. Mani vienmēr valdzinājis tāds trauslums, kas kaut kur sevī slēpj spēku. Arī tādu es sev gribētu. Tā pat, kā to kleitiņu...