Šodien atkal pārliecinājos, cik cilveki tomēr ir jocīgi. Mēs ziemās bļaujam, lai tik ātrāk nāk tā vasara, saule, siltums. Tad, kad rekur, šodien tik kolosāli spīd saulīte, ka jau var sākt cepināties, kaut vai pa vilciena logu, bet nē, visi pasažieri ieņem vietas otrā vagona pusē, kur saule ne kripatiņas neiespīdēs. Es gan, braši un ar atkal kārtējo izsmiekla smaidu sejā eju un apsēžos saulīte. AK, cik patīkami bija braukt mājās, nedaudz pasnaust un just, kā saulīte rotaļājas pa seju:)
Bet šo faktu jau es visus gadus esmu piefiksējusi, ka saulē neviens nesēž. Drīz jau sāks čīkstēt, cik karsti, ārprāc, varēja tak nespīdēt utt. Un tā jau mēs tos laika apstākļus aizbiedējam!;)