Tāpēc vajag būt iedomīgiem un ne ar vienu īpaši nerēķināties jau no paša sākuma. Nu, izņemot draugus. Draugos jau gan neviļas. Un paziņas par draugiem kļūst tomēr mazliet citādā ceļā, ja viļas, tad, re, draugs nebūs.

Zini, arī tipa tā sauktie draugi reizēm liek vilkties. Pat paši tie dārgākie. Uhh, kā nācies vilties. Un tie tālāk pārveidojās par paziņām.
Jā, šobrīd prātu čakarē tikai paziņa.
Un rīt, zini, būšu jau iedomīga, vai arī jau šovakar ap 22.00!

"Panākumus spēj paciest vienīgi patiešām pretenziozi cilvēki. Jo viņi uzskata, ka tas ir dabiski. Tieši anonimitāti viņi uzskata par nenormālu, nesaprotamu un nepiedienīgu. Kad pēkšņi sāk iet no rokas, viņi nezaudē sajēgu, tikai nodomā: "Re nu, viss notiek tieši laikā." Ar vārdu sakot, vienīgais veids, kā nekļūt iedomīgam, ir tādam būt no paša sākuma." Beigbeders.

//arī manuprāt iedomība nav peļama īpašība. Nu, ja tā nav augstprātība.

Labi pateiks!
Tikai uzskatu, ka iedomība ar augstprātību iet gandrīz roku rokā. Un butībā neviena no šīm īpašībām mani nesaista tā, lai es pie tās pieķertos, tikai tādēļ, lai gūtu sev labumu. Un panākumiem ir daudzi ceļi, pa kurieni doties, un domāju, ka es tos gūstu bez draudzenes Iedomības palidzības.