Šonakt tāpat kā aizpagājušajā naktī sapņoju. Tikai šonakt sapnis man patika labāk, te vairāk pozitīvisma. Aizpagājušajā naktī es sapņoju ļoti garu sapni. Visu nakti. Pa vidu nekā interesanta nebija, bet beigās Ogres stacijā spridzināja kaut kādu eju, kurā bija cilvēks ielīdis. Un visi cilvēki gāja uz to pusi, kur spridzinās un es bļāvu, ārprāc, cik skaļi bļāvu, lai tur neiet, lai aizver ausis un noliecas, un kaut kā tā. Bet viņi man neklausīja, un beigās bija vairāki sakropļoti ķermeņi. Fuj, tas lūk man nepatika.
Bet šonakt, mmm, atkal biju kaut kur it kā Itālijā, kavējos atmiņās,hihi:) Tur bija silts, bija ārzemnieki. Jā, un manai māsīcai bija sīkais. Mazais Marco, hehe:D Es vēl šo auklēju;)
Bet būtībā tikko sapratu, ka pēdējā sapņa daļa jau bija tepat LV, jo tā atkal bija Ogre. Kāds džeks, neatceros cik vecs vai jauns, mums ar viņu vajadzēja iet uz koncertu, bet viņš izdomāja braukt ar moci. Es tak nekad neesmu braukusi ar moci. Teicu, ka nebraukšu, lauzos, lauzos. Viņš iedzēra šņabi drosmei, hehe, un iedeva man arī. Protams arī es iedzēru un tikko jau sēdos uz moča, lai brauktu pamodos. Stulbums. Lūk, moča sajūtas neizjutu:( Bet pēc brīža, kad atkal atslēdzos, jau mēs bijām koncertā uz kurieni braucām. Ha, stulbi.
Kāds mēness ārā, nav pilnmēness? Tad man parasti daudz un skaidri sapņi!

Šodien atkal pārliecinājos, cik cilveki tomēr ir jocīgi. Mēs ziemās bļaujam, lai tik ātrāk nāk tā vasara, saule, siltums. Tad, kad rekur, šodien tik kolosāli spīd saulīte, ka jau var sākt cepināties, kaut vai pa vilciena logu, bet nē, visi pasažieri ieņem vietas otrā vagona pusē, kur saule ne kripatiņas neiespīdēs. Es gan, braši un ar atkal kārtējo izsmiekla smaidu sejā eju un apsēžos saulīte. AK, cik patīkami bija braukt mājās, nedaudz pasnaust un just, kā saulīte rotaļājas pa seju:)
Bet šo faktu jau es visus gadus esmu piefiksējusi, ka saulē neviens nesēž. Drīz jau sāks čīkstēt, cik karsti, ārprāc, varēja tak nespīdēt utt. Un tā jau mēs tos laika apstākļus aizbiedējam!;)

Atkal man mācas virsū šī pretīgā sajūta, ka es te vairs ilgāk nespēju nodzīvot. Gribu prom, gribu savu vietu, savu dzīvi. Man ikdiena paiet riebumā klausoties kārtējās replikas, kārtējie viņas runas veidi. Mani tracina. Un tikko viņa atnāca mājās un jau atkal man sačakarēja visu vakaru. Tagad es gribu aizlidot kaut kur. Kaut ātrāk pienāktu maija beigas, kad iekritīšu jauna darba meklējumos, un tad arī nozudīšu pavisam. Ehh...