Atkal man mācas virsū šī pretīgā sajūta, ka es te vairs ilgāk nespēju nodzīvot. Gribu prom, gribu savu vietu, savu dzīvi. Man ikdiena paiet riebumā klausoties kārtējās replikas, kārtējie viņas runas veidi. Mani tracina. Un tikko viņa atnāca mājās un jau atkal man sačakarēja visu vakaru. Tagad es gribu aizlidot kaut kur. Kaut ātrāk pienāktu maija beigas, kad iekritīšu jauna darba meklējumos, un tad arī nozudīšu pavisam. Ehh...