Kaut kā nedaudz nejēdzīgi. Nevaru atrast to dzirsteli strādāt. Vai tas ir laika apstākļu dēļ, visu laiku tādas uzvilktas gaisotnes dēļ vai vēl dēļ nezin kā. Vakardiena un šodiena tāda stresaina, ka nevar rast nekur mieru. Šefs neapmierināts, ka zvanot klientei neesmu to un to noskaidrojusi, ka uzticējos, ka viņa atzvanīs, bet tā varot arī nenotikt un tad čušš. Rīt viņai zvanīšu vēlreiz, lai viņam pierādītu, ka kaut ko daru tās lietas labā. Lai varu šefam pēc tam pateikt: "Re, kā!!!"

Vispār visādas domas nāk prātā. Pat tādas, ka varbūt te tomēr neiederos, ka nespēšu te neko izdarīt, ka navarēšu atbilstoši vadības un klinetu prasībām visu noorganizēt. Lai gan šodien kolēģe pateica iemeslus kādēļ viena tikko tika atlaista-dēļ tā, ka slaistījusies visu laiku, neko nav prātīgu darījusi, pasākumi atcelti no klientu puses-nu galīgi viss di***. Tad es padomāju, ka es tā nevarētu. Ka, ja tas man ir iedot, tad es darīšu visu iespējamo, lai to izdarītu un nelaistu nekādu muļķi un haļavu, jo tas tak vispār nav pieļaujams, ja termiņi deg un viss jādara laicīgi. Laikam jau man tas pluss, tad jau es varēšu. Tik baidos, ka man trūks izdomas, ideju un visas citas radošās izpausmes. Tas viss ir kaut kur pagaisis. Nezinu kā, lai ātri dabū atpakaļ.

Un vēl tur šis tas, kas šodien nelika darbā pasmaidīt, bet tā jau tomēr mēs atkal nedaudz ierēcām, lai gan šodien bijām divatā ar draudzeni/kolēģi, bet līdz nākošajai nedēļai būšu viena ar kolēģi un šefu. Uhh, nu tik būs, hehe.

Aj, kaut kāds neliels besis. Kaut kur jāmeklē tas pozitīvais, tikai kur!!???