mi RDKā iz zoļika-dvā

the funny thing about dzīvošana pašā Rīgas centrā is, ka tā konceptuāli liek izzust tai nemaz ne tik trauslajai robežai starp to izskatu, kurā tu, cilvēks, aizslāj tepat uz bodi 10min attālumā, un to izskatu, kurā tu 'brauc uz Pilsētu'. man, kā meitentiņam originally no Zoļika, tā šķiet diezgan fundamentāla atšķirība. jo mums tur, Zoļikā, vienmēr bija tā, ka priekš kam gan pucēties, ja tu noej tikai līdz Neldiņai, Abavai, tirgum vai ciemos pie skolas pacaniem (patiesībā pat labāk bija īpaši nepucēties, jo tā varēja tikai piesaistīt lieku skūtgalvju uzmanību, kā arī, iedams gar kādu daudzstāveni - kas tur ir neizbēgami - nekad nevarēji būt drošs, ka pēkšņi uz tava sapucētā autfita neuzpikēs maisiņš ar ūdeni vai olas, vai tomāti, - nu jā, tā mums tāda populāra izklaide bija, pate arī vienulaik nesmādēju, koturliegtiesnavvērc). savukārt braukšana uz Rīgu - tā bija tāda pavisam cita kategorija, tāda kā drusku teātriešana bezmazvai, tā bija cita, sveša pasaule, kur tev vajadzēja uzkrutot, lai saderētu kopā ar citiem tādiem pašiem uzkrutotājiem. jo Rīgā staigāt mājas biksēs nozīmēja pavisam kaut ko citu, kā Zoļikā staigāt mājas biksēs.

nu lūk, un kad nu tu pēc visu formative gadu pavadīšanas Zoļikā esi ļoti, ļoti pieradis, ka vismaz pusstundas rādiusā ap savu māju tu vari klimst trennuškās un apspļaudīt visu ar saulespuķu sēkliņām (metafora), tad piepeši tas pusstundas rādiuss ir pārvietojies uz viscentriskāko centru šinī valstī. nu diskomfortabli, nu. :) jo tu jau inerciski turpini iet uz tuvējo bodi tanīs pašās mājas drēbēs, bet tagad pusceļā, kad esi noslājis garām miljonz dūdaliņām, kas nokārušās ar zolotobriljantiem, jo, redz, viņas tagad ir atbraukušas uz Centru, tad - nu jā, tad piepeši tu izskaties pēc bezbēdīga un tomēr - klamzīga skatuves strādnieka, kas nevietā nolaidies uz skatuves - pa vidu starp aktrisēm krinolīnos un aktieriem parūkās.