turururū, un līst, un līst, un

šitie spējie, siltie vasaras lieti.., tas ir kaut kas maģisks.

atgādina, kā vienvasar, kad biju pie vecākiem, negaidīti uznāca lietus. izskrēju ievest iekšā pļaujmašīnu, bet slapjuma ziņā pēc tam vairs nebija ko zaudēt, tā kā gūlos vien zālē un ļāvos salīties. a katra tā gigantiskā pile uz kailas miesas - tas tā kā kutināšana kvadrātā. tā nu gulēju zālē un tik smējos un smējos, - līdz mamma palūrēja pa virtuves logu un nokliedzās, ka bērns diemžēl prātā jūk. nu, a ko padarīs. ļaušanās zemes un ūdens enerģijai jau tāda pavisam legāla prātājukšana.

patlaban apsveru domu kaut ko uzvilkt mugurā un tomēr vēl paspēt uzķert pēdējos zibeņus un pļek-pļekus.