bet aizvakardien, savukārt, tā:

bija sarunāts iet uz kino "Draivu" skatīties. rit minūtes, Goslings ķinītī jau nervozi ielūkojas pulkstenī, savu uzstāšanos uz ekrāna taisīdamies sākt, sirdsāķis arī tāds tramīgs gaida pabā pie metrostacijas, a tikmēr implozijs, riktīgi vainīgs par kavēšanu juzdamies, joņo pa tiem metro eskalatoriem kā traks.

nu, joņo, joņo, a te piepeši - DENGŠ, spēja sāpe kājā, tāda, ka uz priekšu tikšana jau pavisam apgrūtināta. nu ņiko, aizplosās pēdējiem spēkiem līdz metrītim, brauciena laikā mēģina kaut kā to muskuli masēt, bet figu palīdz, krampīts tāds ne pa jokam. tas vēl nebūtu nekas, ja vien - DENGŠ - tāds pats brandzinieks ar minūtes atstarpi neiemestos arī otrā kājā. dēēēm! un jāskrien taču, Goslings ar vienu kāju jau uz ekrāna!

nu neko, no metrīša kaut kā ardievuzpusēm izkāpu, bet tālāk - ne pa kam; kocīgām kājām pa peronu aizklamzojos līdz sienai, kur pieturēties; sajūta - pilnīgs vakafaks, jo krampji man visā līdzšinējā dzīvē bija gadījušies tik vienreiz, a tagad - tādi spēji, nepamatoti, ABĀS kājās un vēl brīdī, kad jāsteidzas! pakustēt uz priekšu nevar, līdzcilvēki uz perona neizpratnē lūr virsū, sirdsāķim piezvanīt nevar, jo pazemē nav zonas.

nēnu galu galā tagad es pie tās sienas vairs nestāvu (internetkonekšena jau pazemē arī nav), pēc kāda brīža tāda lēnītiņa kustētspēja atgriezās; paldies Dievam, pa īstām trepēm bija jāuzkāpj tikai viens posms, pārējais - ar eskalatoriem, un tad jau no stacijas varēja sūtīt SOS sirdsāķim, lai nāk glābt. šis sākumā nemaz ar' neticēja, domāja, ka es tik vien tā muļķojos, jo kurš on earth gan kaut ko kavē tāpēc, ka viņam metrostacijā abās kājās iemetas krampji? :) lai nu kā, kad atnāca - noticēja; čubinājām uz priekšu lēnītiņām kā internets Anglijā pēc tam, kad kaut kas ir nokačāts; pabā, lai tiktu uz otro stāvu, viņš mani mēģināja nest, bet mums abiem vienlaikus par to visu bija tā jāsmejas, tā jāsmejas, ka tas nekam nederēja.

bet vakars bija ļoti foršs, un es tagad zinu, kā jūtas invalīdi. Goslings lai pagaida līdz citai reizei; kaut gan - nafig man kino, kad jau dzīve pati mani ar savām pigorīgajām situācijām pietiekami izklaidē. trū storī.