we're plastic but we still have fun jeb kāpēc es vēl šķiroju vārdus "inteliģents" un "intelektuāls"

ik pa kādiem mēnešiem man pienāk mans lēdijas Gagas vakars, kad es ieeju viņas oficiālajā jūtūbes kanālā un apskatos, vai viņai nav kādi jauni klipi.

agrāk, par to runājot, es tamlīdzīgas lietas kautrīgi ierindoju vainīgprieciņu jeb guilty pleasures kategorijā, taču patiesībā tas tā nav. ja tā padomā, es pat nesaprotu, kā cilvēki, kuriem tuva mūsdienu audiovizuālā kultūra un/vai tās pētniecība, šo fenomenu var ignorēt. visticamāk, tas saistāms ar bailēm zaudēt savu 'intelektuāļu' (paš)tēlu, kam nepiestāv uzmanības izrādīšana popmūzikas mašinērijai - kas ir visnotaļ saprotami, taču tajā pašā laikā arī veido skatījumu, kas realitāti ataino visai fragmentāri.

un es te neignorēju faktu, ka "realitāte" ir subjektīvs jēdziens, kam mūsdienās līdz ar moderno tehnoloģiju izplatību ir arvien lielāks sakars ar personīgajām izvēlēm. skaidrs, ka cilvēks var un drīkst ieslēgties istabā un klausīties Arvo Pērtu, taču mani apbēdina, ja cilvēks pauž (vienalga, vai pozitīvu vai negatīvu) viedokli par procesiem un parādībām, tajos neiedziļinoties un vadoties vien pēc to bļembām. tāds melnbalts skatījums uz lietām man pašai atsauc atmiņā savus pusaudža gadus, kad klīdu apkārt čupiņu domubiedru un gitāri plecā, printēju no satori.lv (neatceros, kā viņus sauca iepriekš) Huserla un tamlīdzīgu autoru rakstus, kur pēc tam ar markeri pasvītrot svarīgāko, un - akli un neslēpti nīdu "bezsmadzenisko popkultūru" un aitubarisko "pelēko masu", kas tai seko. un tam jau nebūtu nekādas vainas, ja vien es tolaik būtu sapratusi, ka alternatīva stulbai sabiedrībai nav vis automātiska novēršanās no visa, kas tai patīk, bet gan, ē, kālaitonosauc, visa izlaišana caur sevi un pašam sava viedokļa veidošana. un tā, manuprāt, ir robežlīnija, kas nošķir jēdzienus "inteliģents" un "intelektuāls".

_ _

par pašu Gagu man, pārsteidzošā kārtā, nav vairs daudz palicis, ko teikt, jo ir jau viegli saguruši pirksti, kā arī pusnakts, manuprāt, ir īstais laiks, kad iet koplietojamajā balkoniņā uzpīpēt un gaidīt pārrodamies Silv., ar kuru skatīties filmas, bet, hei - vai, piemēram, šādu dzīvo uzstāšanos veidošana nepelna tai sievietei (un viņas radošajai komandai) godīgu atzinību kā malacīšiem 21. gadsimta teātra performances žanrā? bez tam, viņa ir no tām retajām, kas arī dzīvajā var normāli padziedāt, par spīti visiem horeogrāfiskajiem trikiem un galvas purināšanām. un šitā īsfilma?

un tad brīžam es domāju, ka Gaga būtu lieliska mūsu laikmeta ikona, nebūtu vien viņas mūzika tik brutāls un netalantīgs 80. gadu deju mūzikas pakaļdarinājums bez saturīguma un īpašām individualitātes pazīmēm. bet tad atkal - varbūt tieši tas viņu par tādu padara (forma baigi foršā, bet tas tikai novērš uzmanību no tā, ka ar saturu padraņķīgi)? - vispār man vēl diezgan daudz bija ko teikt par pseidokultūru (?) arī pēc Žildes rakstiņa par "patiesu" soulmūziku un tās imitētājiem izlasīšanas), bet tas lai paliek citiem vakariem. vai arī lai nepaliek.