trololol, smieklīgi saņemt meilu, kas sākas ar tekstu: "Sveiki, XY mākslas centrs informē," un noslēdzas ar kaismīgu, privātu "varbūt kāds mani sauks par utopistu, bet man ir apnicis samierināties ar valsts nekulturalitāti, kurā esmu piedzimis un negribu nekur braukt prom, jo Latvija ir mana Dzimtene!". emocionalitāte un nespēja nošķirt privātu komunikāciju no institucionālas vienmēr ir aizkustinoša.
nu tad par London calling, tāteikt. vakar bijām Notinghilas karnevālā, par ko šur tur rakstīts, ka tas esot lielākais Jūroupas karnevāls, par ko man diezgan liels wtf, jo nebija jau slikti - īpaši beigās, kad izvērsās latīņamerikāņu ballīte ar dejām mazās ieliņās - bet kopumā tas bija tāds paskatīties atnākšanas pasākums, kad cilvēki rindu rindām drūzmējas gar gājiena ielām un raugās uz lielākoties tumšādainu cilvēku staigāšanu pa to ielu vidu. un bija jau viņi prikolīgos ancukos un tamlīdzīgi, taču nekāda īpaša šoviņa nebija, paši gājiena dalībnieki garlaikotām sejām un minerālūdens pudelēm rokās slāja pa tām ielām, sarunājās un biudēja viens otru ar mobilajiem telefoniem. pirmajā brīdī, kad izrādījās, ka Notinghilas metrostacija ir slēgta un nācās izkāpt nākamajā stacijā, un, nonākot tajā, atklāt, ka ir slēgta satiksme uz ielām, aiz ko notikuma vieta tika atrasta, sekojot priecīgu cilvēku pūļiem, kas pārņēma citkārt mašīnpilnās ielas, aizrautīgi pūšot svilpēs, dzerot un izkliedzot saukļus, šķita - jē, te ir teju kā Spānijā; bet, galā nonākot un redzot iepriekšaprakstīto ballītes segregāciju garlaikotajos gājiena dalībniekos un viņu nekarnevāliski ģērbtajos aplūkotājos, tika nospriests, ka nāāin, nekā tamlīdzīga, kūtri ziemeļniecisks temperaments arī šeit. ielu ballītes tika slēgtas plkst. 19os "sharp"; garlaicību noskalojām īru krogos, labi vismaz, ka nelija.
savukārt aizvakar izkāpu Vestminsteras stacijā, pirmoreiz to Bigbenu un what not aplūkoti. izkāpu, izgrūstījos caur tūristu pūļiem, uzmetu šim aci, pārgāju pāri tiltam, uzmetu šim aci vēlvienreiz, uzpīpēju un nospriedu, ka boring, un aizbraucu atpakaļ. ai.
bet nav jau tā, ka man Londona nepatiktu, pat, ja tā izklausās. vienkārši pagaidām nav sanācis vēl redzēt tās lietas un vietas, kas būtu mana tējstasīte, tāteikt; ar Madridi jau man arī tā bija, ka centrs ar savām pompozajām mājām un steidzīgajām ielām atstāja mani vienaldzīgu, un tikai Malasaņjas un Latinas rajoniņi spēja to vērst par labu. man ir jādod laiks sev un šai pilsētai, jāatrod saskares punkti un jāatmet pārliekas ekspektācijas.
..un mitinos es pagaidām vienā Viktorijas laika mājiņā frickin' Stretamhilā pie draudzenes; vēl te ir kolorīta austrāliete Pija, kura ir trīsdesmit sešus gadus veca izbijusi striptīzdejotāja, notetovējusies gandrīz visā augumā. dzīvē viņai raibi gājis - no ģimenes aizbēgusi 16 gadu vecumā, tad bēgšanas karjeru turpināja, bēgot no sava kriminālā dragdīleru bojfrenda pa trim valstīm. tagad, kad bankrotējis viņas stiptīzklubs, kā arī vēlāk nodibinātais vingrošanas klubs, viņa strādā plastiskās ķirurģijas klīnikā, kur viņai kā menedžerei ar atlaidi ik pa laikam sapilda lūpās botoksu, padarot viņu līdzīgu transvestītam un/vai Albas hercogienei.
bet nu tas tā, kontaktiņš mums ir jauks, un jau pirmajā rītā dabūju dzirdēt par Pijas nākamajām ieplānotajām ķirurģiskajām manipulācijām (krūšu palielināšanu un tauku nosūkšanu) un brokastis aizvadīju ar silikona implantu rokā. vēl viņai ir jauks, melns un atenšenhõrisks kaķis Pārkers, kurš tev ieraušas klēpī pie katras izdevības. izrādījās gan, ka viņam ir ne tikai atenšenhõrisms, bet arī, šķiet, blusas, jo pēc viņa pagulēšanas manā gultā man viena roka ir sarkanos, niezošos punktiņos. tā kā veļasmašīna šorīt ir salūzusi un gultasveļu izmazgāt nevar, atlika vien stoiciski nospriest, ka labi, ka tās ir tikai blusas, nevis, teiksim, AIDS, un atstāt visu, kā ir.
bet vispār šodien tāda slinka diena, kurā negribas līst ārā no mājas (jo ārā taču tāpat nav nekā interesanta;) ), labāk veikt inspekciju, kas pa šo laiku noticis internetos un sist plaukstiņas par atgūto Spotifaju. mana draudzene fotogrāfe publicējusi manu fočenīti no vakardienas ar parakstu "Nora Bumbiere" (wtf? :D), un drīz jau jāsāk taisīties uz teātri ar atbraukušajām ASEF organizācijas biedrēm. visi fakti pierakstīti, viss. ā, nē - paklausījos Šakiras pirmo albumu, par kuru vairāki bija klāstījuši, ka tas esot pavisam citādāks un daudz labāks, nekā viņas popsas perioda dziesmiņas, un nospriedu, ka tufta :)
