Solitūdes pļavās

..bet vispār šodien es biju Zolitūdē.

kad aizbraucu uz turieni, vienmēr pārņem jocīga sajūta, bikiņ kā savos personīgajos Pompejos - principā visas lietas ir palikušas apmēram tādas pašas, kādas tās atceros no kādu septiņu gadu vecuma, mājas ir turpat, smilšu kastes arī, vienīgi tas viss izskatās stipri noplukušāks, nekā toreiz. un, skatoties uz sarūsējušajām slīdkalniņu atliekām (bez nobraukšanas daļas, trepītes is all that is left) un neskaidri atceroties, kā tie izskatījās, kad vēl nebija sarūsējuši (un kā jūs tur toreiz ar draudzenītēm ņēmāties; un kā gājāt spēlēties uz to smilšu kasti, kas tagad ir salauzta un izvazāta), pārņem sajūta, ka es nemaz vairs neesmu tik jauna un ka savā ziņā meklēju savu zudušo laiku. un - ka nākotnē tas tā būs aizvien biežāk.