My wounds...

25.2.11 02:04 - Beidzot kāda prātīga doma.

Es NEKAD, NEKAD.... tā vairs nedarīšu. Pavisam nopietni.

Njā... tagad es savā dzīvē nožēloju divas lietas...

• cry

25.2.11 00:38 - ehh...

Man ir divas jaunas apņemšanās... tikai nez kāpēc liekas, ka tās man nāks par sliktu, nevis par labu... bet tā laikam vajag.


Ir pagājusi pusstunda un vienu no divām apņemšanām esmu jau lauzusi... es laikam esmu pārāk vāja, lai to īstenotu...kaut kad varbūt tā arī ir labāk.. savādāk es atkal noslēgtos sevī un klusi ciestu..

• 4 tears
• cry

24.2.11 20:09 - ?

Kā lai izjūt sāpes, nenodarot sev pāri?

• cry

24.2.11 02:55 - dvēsele iekliedzās...

Tā kā es mīlu tagad.... es spēju mīlēt tikai vienreiz mūžā...esmu laikam to pieņēmusi un samierinājusies ar to...
Gan jau kāds teiktu, ka ies laiks... un būs, kāds cits, ko es tā mīlēšu... es atbildētu - es tomēr ceru, ka nē...
Jā, es vēl paspēšu iemīlēties un mīlēt.. bet ne tā... Tā mīlēt var tikai vienreiz.

• cry

23.2.11 15:45 - .

Jūtos kaila...

• cry

22.2.11 05:40 - es vairāk nedrīkstu raudāt..

Neko patiesāku kā vien iepriekšējā ieraksta dzejoli es savā mūžā neesmu uzrakstījusi... Piedod, ka es Tevi mīlu...

• cry

22.2.11 05:00 - Ja vien...

Ja vien tas būtu iespējams
Kaut uz mirkli īsu
Just Tavu elpu manējā
Just Tavus sirdspukstus
Sitamies vienā ritmā
Ar manas sirds patieso
Jātu pasaules ritmu
Tik šī mirkļa dēļ es piedzimu
Un šī mirkļa dēļ es nomirtu
Ja vien tas būtu iespējams
Mīlēt bez sāpēm un ciešanām
Tik šo jūtu dēļ es jūtu savu elpu
Šajā pasaulē ieplūstam
Ilūzijās celtās pilis sabrūk
Sabrūk līdz ar manu dzīvi
Kurš gan ticēja ilūzijām?
Muļķīgi atzīt, bet es
Kā jau ikviens no mums
Ja vien Tu zinātu
Cik ļoti Tu man esi vajadzīga
Lai spētu atvērt acis katru rītu
Lai spētu smaidīt no sirds
Lai spētu dzīvot
Ja vien Tu spētu atbildēt
Ja vien..

22.2.11 01:09 - es eju mazgāt matus!

Pag, ieraksta veikšana nedaudz atlikta, jo man nez kāpēc asiņo deguns...

njā...sestdien no rīta izgāju no mājas un šovakar atgriezos... tik daudz kas piedzīvots, ka informācija, domas, izjūtas, emocijas un visa kā cita sakrājies tik daudz, ka tas viss neapstrādāts vēl klaiņo pa manām smadzenēm.. vajag visu salikt pa plauktiņiem, bet jo vairāk domāju, jo vairāk daru sev pāri.. Kāpēc es sevi emocionāli tā spīdzinu? Man visu laiku ir licies, ka esmu stipra, ka spēju pārciest daudz.. bet vai tiešām šis ir tas laiks, kad tiek pārbaudīts, cik daudz... brīžiem tā vien gribas sabrukt mazā čupiņā uz grīdas un padoties... Ir tikai viens jautājums, ko es nemitīgi sev uzdodu - kāpēc? Kāpēc es iemīlējos tieši Tevī?
Es nezināju, ka spēju tā mīlēt kādu cilvēku.. tā, ka pat vārdos nespēju to izteikt... ko es vēl par sevi nezinu? Tik daudz ko...

Sestdienas ballīte.. njā.. ballīte ir īstā vieta, kad runāties ar cilvēkiem, alkohols atraisa muti.. tāda informācijas gūzma nāca pār mani...varu tagad sev smadzenes čakarēt...lai saprastu kas un kā...
Un es atkal pastaigājos pa sniegu zeķēs... dīvaini man tie paradumi...
Es pati arī esmu dīvaina... varat pasmieties par mani... jā, es atļauju... histēriskiem smiekliem smejieties par mani, jo jums mani nesaprast... es esmu ļoti sarežģīts cilvēks...Ir tikai viens cilvēks, kas varētu mani saprast.. bet arī jautājums, cik ļoti spēj saprast.. bet kā lai mani saprot, ja es pati sevi līdz galam nesaprotu... Bet mani kaitina cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka saprot mani, bet patiesībā neko nesaprot un cenšas mani mācīt, kā pareizi dzīvot...

To, ka man tomēr negribas mirt, es saprotu tikai tad, kad man pie rīkles pieliek nazi... dīvaina sajūta.. Jā.

Paspēju pabūt arī uz teātra izrādi... tā pa nopietno - Marija Stjuarte... laba izrāde.. tiešām laba... liek aizdomāties... it kā jau man tā nebūtu par ko domāt... vāks ir ar mīlestību... vismaz 90% domu grozās ap vienu cilvēku...

Man patīk pastaigas... arī tagad es labprāt iziet ārā.. pastaigāties.. bet ir jau pāri 2iem, bet vai tas ir šķērslis? Būtu vasara, es noteikti izietu... man slinkums ģērbties, lai ietu ārā.. bet vai tad ir jāģērbjas?... varbūt vnk iziet ārā un nosalt... nē, es gribu uz jūru...jā... ar Tevi..

Pat labu draugu kompānijā var sajusties lieks...un tas ir vēl jo smagāk... jo aiziet it kā negribas, bet tajā pašā laikā palikt arī negribas... jo jūtos vnk lieka un nevajadzīga... sajūta it kā es traucētu.. maisītos pa vidu...
Un vēl jo vairāk, ja atbraucot mājās, arī ir vientulības sajūta.. sajūtu, ka arī šeit es neiederos... nekur vairs nav vietas man un manām ciešanām...

Un kāpēc es nespēju pieņemt faktu, ka es kādam varētu būt svarīga? Jau atkal savā mazajā, tizlajā galviņā sadomāju jaunas sviestainas domas...
Vajadzētu iet gulēt, savādāk nez ko vēl sadomāšu... jā, bet nesanāks..pārāk ļoti esmu sagruzījusies...kārtējo reizi sevi emocionāli izvaroju..
Laikam šonakt pazīmēšu...un padzeršu vīnu.. un man ir vienalga, ka drīz jau pulkstenis būs trīs, kas nozīmē, ka šo ierakstu es rakstu gandrīz 2 stundas... ( un tikko es aizdomājos un sapratu, ka es varētu... jā. hmmm...pārsteidzu sevi, ka spēju tik ļoti kādam uzticēties..)

Ai, labi.. pietiek rakstīt.. tāpat jau vairs neatceros, ko es te esmu sarakstījusi.. vajadzētu pārlasīt, bet es negribu vēlreiz piedzīvot tās sajūtas, kas dzīvojas šajās rindiņās, kas varbūt arī nav izteiktas vārdos, bet manā galvā viņas ir...

• 1 tears
• cry

10.2.11 14:27 - ...

Tu saindēji
Manas asinis ar mīlestību
Kā lai tālāk dzīvoju?

• 1 tears
• cry

10.2.11 04:36 - Es rītu nesatieku...

Es no rītiem negribu celties, jo es ceru redzēt vēl kādu sapni... ar Tevi.
Vai tiešām reizēm sapņos dzīvot vieglāk nekā realitātē... tikai neīstāk. Tad jautājums nav, cik tas ir viegli vai grūti, bet cik nepatiesi un mākslīgi? Bet tomēr kaut kā...un tagad es laikam sapratu, kāpēc es pēdējā laikā guļu tik man netipiski daudz... jo guļot man nav jādomā un jāsāpina sevi.. guļot es vienkārši sapņoju... Vienīgi vēl paliek jautājums, kāpēc tad es neeju laicīgi gulēt, bet vēl 4:30 no rīta rakstu šādu ierakstu?

Cik gan ātri es māku tik ļoti sailgoties pēc kāda cilvēka... Redz, kā izrādās, man ir vajadzīgi cilvēki blakus, lai es spētu dzīvot.. cik ļoti es gribu Tevi satikt... tikai nespēju Tev to atzīt...ko lai dara, ja man bail Tev apnikt... Labāk iešu gulēt un satikt Tevi sapnī..

Brīžiem man liekas, ka man sevi jāiepazīst no jauna, cik ļoti esmu mainījusies...

• cry

3.2.11 20:08 - 30 min autobusā...

Šodien ar matu taisnotāju iztaisnoja manus tā jau taisnos matus.. un ir redzama atšķirība... man ļoti patīk... sākšu vēl taisnot matus... :D Šis ir ievads... kas ir pilnīgi ne pa tēmu.

Garastāvoklis ir viena ļoti jautra parādība...

Pēc improvizācijas teātra es kā parasti esmu ļoti pozitīvi uzlādēta.. arī šoreiz.. tāds pozitīvisma pieplūdums.. tāda enerģija, ka tik turos... un braucot mājās viena sms.. un es raudu... no tik pozitīva līdz asarām divu sekunžu laikā... padomāju, padomāju un sapratu - kāda jēga tagad gruzīties, vēl pleijerī sāka skanēt īstā mūzika un es uzaudzēju atpakaļ savu labo garastāvokli...pozitīvā enerģija atkal strāvo pāri malām.. bet vēl vairāk nekā pirms tam... Kas mani uzlādēja? Mīlestība.. Mīlēt kādu tas ir tas, kas piepilda sirdi un dzīvi.. Tā ir labākā sajūta kādu mīlēt...Man jau kādu laika likās, ka es vairs neprotu mīlēt, ka esmu pārāk sasaldējusi savu sirdi... tikai tagad es saprotu, ka atkal esmu dzīva... Es mīlu... un es esmu laimīga, ka es mīlu.

Es esmu viena mājās... nu un? Man ir ballīte ar sevi.

• cry

16.1.11 03:03 - Kā Tev tas izdevās, es nezinu...

Tomēr man iemācīji uzticēties cilvēkiem... nu vismaz Tev.. bet tas jau ir solis uz priekšu... Es ceru, ka ne bezdibenī. Es nešaubos par Tevi, bet tikai par sevi. Patiesībā es nekad neesmu šaubījusies par Tevi.. man tikai tā likās, jo es šaubījos par sevi...

• cry

10.1.11 23:53 - Atziņa!

Es zināju, ka mīlestība nav racionāla, bet ka tā var būt tik iracionāla es nebiju iedomājusies...

• cry

29.12.10 02:26 - Neļauj..

Ļauj sapelēt pasaules elpai aiz nekam nederīgiem vārdiem, tukšām skaņām un vītušām rozēm...
Ļauj smilšu kastē aprakt vēlmi ātrāk pieaugt, jo tas nev nekas pēc kā tiekties...
Ļauj aizbēgt, kamēr attālums vēl pietiekami liels, lai to izdarītu...
Ļauj saaugt ar zāli un pārstāt elpot savu dzīvi...
Ļauj sadrupināt piparkūku sirdis un izbarot tās baložiem...

• cry

13.12.10 03:59 - Iegriezt svaigas rētas...

Vai tiešām uzticēties?
Salauzt sevi?
Patiesībā es jau to daru... Kas tu esi? Kāda ir tava loma manā dzīvē? Iemācīt man uzticēties cilvēkiem? Vai salauzt mani pilnībā? Ja es uzticētos, vai tu mani iemītu zemē vai atbrīvotu mani no manis pašas radītiem dēmoniem, kas plosa mani no iekšienes? Kur ir atbildes? Bet vai tad salauztu cilvēku var salauzt? Laikam jau var, ja jau es baidos...Un ko es patiesībā gaidu? Pierādījumu, ka nevienam nevar uzticēties vai tomēr cilvēku, kuram var uzticēties? Kāpēc man liekas, ka es gaidu, ka mani salauzīs pavisam? Jo visas rētas reiz sadzīst... un tomēr es tik ļoti esmu pieradusi dzīvot neuzticoties, ka gribas, lai kāds rada iemeslu turpināt tā dzīvot...Bet varbūt tiešām ir pienācis laiks mainīties? Kā tauriņam izlidot no kūniņas?

• cry

26.11.10 00:08 - 0:00 - 24:00

Neparasta diena... Tik daudz dažādu izjūtu un domu...
Katra diena ir kā maza dzīve...kāda tukša, kāda ne tik tukša, kāda pārpildīta..

Pēdējās 24 stundas...
Smiekli pagarina dzīvi.. bet arī saīsina naktsmiegu.

Sanita - Paskaties, ārā snieg sniegs!
Elīna - Jā!
Sanita - Redzi?
Elīna - Nē!

Ieklausīties kāda cilvēka sirdspukstos... Nav skaistākas skaņas uz pasaules... aizdomājos par cilvēcīgo.

Ja uzsnieg sniegs, sabiedriskais transports vairs nekursē.. :D īstenībā visa satiksme sabojājas.

Man liekas, ka šodien pirmoreiz dzirdēju tās sirēnas, kas gaudo... :D

Kamēr man uz galvas veidojās kārtējās odulācijas, es gulēju.

Attīstītā fotogrāfijā tomēr ir kaut kas vairāk nekā tikai digitālā attēlā.

Cilvēki mēdz nopelnīt, ka pret viņiem nejauki izturās..

Pietiek tikai ar pāris stundām atsevišķi, lai atkalredzēšanās prieks iezagtos sirdī.

Lai arī nauda man nav tik svarīga, tās saņemšana pa seniem laikiem tomēr liek pasmaidīt.

Maza bērna vieglais prieksiemetot kādam ar pirmo piku šoziem!

Ir cilvēki, kas patīkami pārsteidz, atnākot pie manis, un sakārtojot manu galdu.

Šodien autobusā redzēju, kā vienam vīrietim sākas epileptiskā lēkme.. Viena lieta ir par to mācīties (kā reiz šogad psihiatrijā sīki par tomācījāmies), bet pavisam cita to visu redzēt un skatīties, vai parādās visi simptomi.... apdomāju savu izvēlētos profesiju.. un secināju, ka tomēr tas tiešām mani interesē.

Improvizācijas teātra nodarbībā šodien guvu īpaši daudz pozitīvo emociju. It īpaši vienā uzdevumā... sajūta, ka laiks apstājas un es to mirkli esmu es pati.. es un nekā cita nav...

Sniegota pilsēta naktī... apburošs skaistums.

Mājupceļā daudz domāju par sevi un par citiem cilvēkiem. Kāpēc ir tādi cilvēki, ar kuriem ir tik viegli saprasties... tik viegli atklāties... ka gribas bēgt...

Par daudz domāt var būt kaitīgi, var atcerēties lietas, kuras par laimi bija piemirstas. Necienu cilvēkus, kas citiem runā aiz muguras tādas lietas... un ir arī egocentriski. Tā var nopelnīt to nejauko attieksmi...

Ir tik forši tādi cilvēki, kuri tik forši kutinās. Jautri.

Histēriski smiekli par to, ka mani izlidināja no gultas.

Sagribējās iedzert, bet nav ko.

Apcerīgums... Vai tas bija viss?? Nekad visu nevar uzrakstīt.

Kā es dievinu šo dziesmu... 30 seconds to Mars - Hurricane

• cry

1.11.10 12:51 - ... ...

Viss mainās.. nekas nestāv uz vietas.. Cilvēki mainās visstraujāk... un it īpaši mēs paši...

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas viegli pieķeras cilvēkiem, jo es sev to neļauju... man nepatīk runāt par sevi, par manām domām, emocijām un izjūtām...

Kāpēc es tagad esmu atvērta? Kā tas izdevās - atvērt mani, cilvēku, kurš bija aizslēdzis savu iekšējo pasauli ciet... ?

Un... un es esmu pieķērusies vairākiem cilvēkiem... kā tas nākas, ka ir tādi cilvēki (pareizāk sakot cilvēks), ar kuru jau uzreiz es saprotos tik viegli... Ko Tu ar mani esi izdarījusi?
Kas ir tas, kas mani atvēra?
Daudz jautājumu sev, uz kuriem man jārod atbildes...

Kāpēc?

Es nezinu raudāt vai priecāties... es esmu mainījusies.. ļoti.

• cry

29.6.10 03:03 - Stāv lilijas un rozes vāzēs uz galda...

Sveiki, sen neredzētie..

šodien saņēmu savu diplomu un bakalaura grāds oficiāli ir iegūts... bet ne jau par to būs runa...

Varbūt tikai nedaudz..


cik maz vajag cilvēka laimei... pag, man jāielej mans Ballantines...
Cik gan tomēr mums parastajiem mirstīgajiem (un arī man) ir svarīgi saņemt šo paldies...kāda ir laime saņemot mīlestību.. šķiet nekas vairāk nav vajadzīgs... kā vien sajūta, ka esmu mīlēta..un spēju mīlēt...

Paldies maniem mīļajiem... jūs zināt, es jūs mīlu...

Būsim laimīgi un mīlēsim viens otru.... ali pasaule kļūst gaišāka un laimīgāka...



Paldies!

Sēžu un raudu.. bet tas jau no laimes...jo neesmu satikusi jaukākus, man tuvākus cilvēkus par jums... un tikai banāli varu pateikt paldies, ka jūs man esat....mīlu jūs...un es jūs neaizmirsīšu.. nekad.. nekad...

• cry

15.1.10 00:56 - Viena soļa attālumā

Nakts melnuma pieskārienam
Paveras mēness bālais vaigs
Klusiem soļiem
Skrej ar sniegpārslām
Vieglā dejā griezties
Basām pēdām
Skar asfalta
Salto muguru
Pilsētas trokšņiem
Ļauj noklust
Meža mierpilnā elpā
Sasildi nomaldījušās dvēseles
Kas pa pasaules peļķēm bradā
Tukšām rokām
Un izgausušiem acu skatiem
Ļauj mierinājuma vārdiem
No tavām lūpām skanēt
Un apsegt zemes sāpes
Kā baltam sniegam

• cry

15.10.09 02:00 - Es zinu, ko tu izdarīji pagājušajā naktī...

Muša uzbruka lācim.
Lācis par to smējās, smējās tik ilgi, kamēr uzpsprāga pats no saviem smiekliem.
Viena lāča zarna vēljoprojām karājas kokā tieši pie vāveres mājas.

• cry