| |
[Jan. 11th, 2004|05:35 pm] |
| [ | mood |
| | floating | ] |
| [ | music |
| | 2 tired to die | ] |
...Kāds izber uz folijas zāli un aizdedzina sveci. Es nometos uz ceļiem pie žurnālgaldiņa. Zāle uzliesmo uz īsu mirkli ar liesmu ,bet tad viņš to nodzēš. Gaisā ceļas baltu biezi dūmi un es piesegusi ar rokām muti dziļi elpoju. Sajūta priekšsajūta... tu zini ,kas notiks un mugurkaulā jau rodas tāda ,kā kņudoņa ,tu zini sajūtas un sajūti to tuvumu ,kā viegli caur roku pirkstiem zogas iekšā biezie baltie dūmi ,kas izskatās drīzāk pēc piena gāzveida stāvoklī.
Apsēžos uz dīvāna un jūtu ,ka tas ir manī iekšā... it kā nožēloju... es taču sev pati zvērēju ,ka nekad ,nekad vairs... bet gāzveida šķidrums manī čukst ,ka šoreiz nav tā ,šoreiz varēja... šoreiz Tikai šoreiz Immortal un tad viss saulīt būs labi ,šoreiz vajadzēja... Nolādēts viss. Lēnām pazūd laika izjūta .Es pati aizliedzu sev domāt, sasodīts es esmu tik nogurusi ,mugura salīkst un es pārklāju ar rokām galvu...tās guļās tik viegli ,ka man liekas ka man atkal ir spārni...un es pievelku sev ceļgalus arī klāt un gandrīz vai tajā pašā mirklī aizmiegu.
Kaut kādi sapņi... tādi kas aizķer tevi ierauj virpulī ,bet tad izlidina tevi ārā ar spērienu ietriecot cita tāda ķetnās. Dzied zilonīšu formas tējkannas , uz zemeslodes pusi lido raķete ,kurai ir pavēlēts visus iznīcināt un es savicinu spārnus un lidoju tai pakaļ. Raķete vicina spārnus un tai apkārt spurdz izbrīnītas tējas tasītes ,vesels bars. Izskatās ,ka viņas nekad nav redzējušas raķeti ...tā izmet liesmu mutuli un aizšaujas tālē ,pagūstot aizdedzināt manus spārnus un es krītu lejup virpuļu virpuļiem ,lēni ,lēni ,kā sniegpārslas aiz loga ,aizsapņojušas un eiforistiskas.
Un nolaižos māllēpju pļavā. Ir tik karsts ,virs manas galvas virmo debesis , it kā tajās būtu ielieta eļļa. Un gausi slīd kaijas. Kaut kur tālumā krīt viļņi un atsitas pret sniegbalto smilšu krastu un Trollītis Mumins kopā ar Snifu nirst pēc pērlēm ,kas patiesībā ir tikai balti oļi. Viņi abi to zin ,bet nesaka... tāpat ,kā es. Es mīlu savu balto oli –smilšu nogludinātu granīta šķembu. Bet skaļi , nomodā un citiem , tā ir pērle. Manā saujā allaž mikla un spoža ,lai tā nekad nenožūtu ,un neatklātu nevienam savu patieso oļa dabu. Pār kāpas kori soļo neatkarīgs Mazs Pelēks Kaķēns astīti saslējis gaisā. Viņš pieder Snifam ,un mazliet arī Trollīša Mumina Māmiņai ,tikai to nekad nesaka ,skaļi un nomodā. Un es čukstu – Tu esi arī mans ,mazliet un nomodā. Es piespiežu savu miklo vaigu smiltīm un tās pielīp tam un rāpo vieglītiņām ,mazām ķerainām smilšu kājiņām tekalē. Un gar manām acīm nepilna centimetra attālumā iet šokolādes brūnas skudras ,kā hipnotizētas rindā vien ,rindā vien... un ik pa mirklim kāda ,kā pēc pavēles pamet man sveicienu ar saviem šokolādes lokatoriem un zumm bites ,resnas un ķepīgas kamenes ,druknām kājām ,viegli pāri laižas kāpostu baltenis ,kā prātu zaudējis vasaras skurbumā ,savā baltumā ,un vecvīrbārdiņu smaržas reibumā. Es apveļos uz vēdera un skatos jūrā kobaltzila ,gaiši zaļa pie krasta un es raudu aiz laimes ,jā nudien. Es esmu tik laimīga ka vēlētos šeit iekust akmenī un gulēt vel tūkstoš gadu saules sildīta ,lietus deldēta un spelgoņa plosīta. Es raudu līdz viss sakūst verdošā smaržas un laimības virpulī.
Es pamostos autobusā kas ir pielijis pilns ar saules gaismu ,tā ir šķidra un garšo pēc šampanieša reibuma, eikalipta ,jūras sāļuma un prieka. Es guļu uz mātes pleca un velku sev nāsīs šo gaisu ,kas liek sirdij nogrimt un ...es virs nespēju saprast vai ir iespējams būt laimīgākai?
Mājas veranda ir pielieta pilna ar sauli un viss smaržo pēc piejūras koka mājām... Vēsums apņem mani ,ar pēkšņām karstā gaisa brāzmām cauri logu šķirbām. Smaržo veci dīvānu pārvalki sasiluši saules gaismas un es dodos augšup pa stāvajām kāpnēm un apklāju kāpnes ar plēvi ,tad ietinu margas un nokrāsoju kāpņutelpas sienas baltas ,un krāsas smarža arī smaržo pēc laimes ,pēc radīšanas baudas un brūni pelēkās siltās sienas kļūst sniega baltumā ,un krāsa nožūst ātri un ir silta...es baltās krāsas kārbā ietecinu šauru strūkliņu olu dzeltenas un tad apmaisu ar sveķainu priedes šķilu ,ko atrodu pie malkas šķūnīša. Un tā kļūst pienaini dzeltena... Tad katru otro nu jau balto dēli ar šaurāku otiņu pārklāju ar dzelteno krāsu –balts –dzeltens –balts ... viss smaržo pēc briestošiem bumbier- āboliem un avenēm ir augusts... es izeju dārzā un apguļos šūpuļtīklā...man uz ceļiem guļ Trollīša Mumina bīstamā vasara... Zumm bites ,un šūpojas lauvmutīšu violetās galviņas...ik pa laikam kāda atver savu muti un sapurina krēpes un klusi ierēcas. Ar klusiem paukšķiem krīt āboli dārzā un uz ķieģeļu altāra kūp lavandas ,salvijas un eikalipta vīraks, dūmi ir biezi un balti... Es izkāpju no šūpuļtīkla un atveru tumšbrūnas lakas kārbu un eju lakot kāpnes un margas... tad atceros ,ka esmu aizmirsusi otu pie šūpuļtīkla un eju tai pakaļ. Bites pieklust ,vīraks sabiezē un gaiss kļūst zems ,biezs un reibinošs. Valda pilnīgs klusums un pat lauvmutītes mirkšķina savas melnās actiņas un neizdveš ne skaņas. Nočīkst dārza koka vārti , un paveras. Tajos stāv viņš. Es klusēju...tad jautāju:
-Kāpēc tu esi šeit? Ir gaiša vasaras diena...un tu esi sapnis. Tu nedrīksti šeit atrasties – dienā un nomodā tu esi pērle.
- Ir tik karsta vasaras diena ,ka tava aizliegtā vēlēšanās tavā cieši sažņaugtajā dūrē nožuva un pārvērtās par realitāti... esmu atnācis pie tevis kā balts olis ... nebaidies šis ir tikai sapnis ,bet kad tu pamodīsies viss būs pa vecam.
- Un rīt...viss būs...
- Pa vecam. Auksta ziemas diena un pērle tavā saujā.
- Tad iesim uz jūru pirms nav norietējusi saule un es tev parādīšu savu atolu un palmas... kā tu mani atradi?
-Ja cilvēki sapņo viens par otru ,tad viņi sapņos sastopas...
ūdens ir silts...un smiltis sniega baltumā ,mēs ejam 6 kilometrus gar jūru prom no Liepājas saule jau tuvojās rietam ,kad mēs nonākam pie apaļa līča pilna ar saules sasildītu ūdeni. Viņš aizdedzina lāpu un iesprauž smiltīs. Tālu pludmalē stāv Vjetnamiešu sardzes tornis ,kurā deg sarkana gaisma un tam līdz pusei slejas palmas ar saulē izbalojušiem stumbriem mēs noģērbāmies un aizejam līdz pirmā sēkļa beigām un apguļamies uz tā ...slinki vilnīši skrien pār mūsu saulē iedegušajiem ķermeņiem un mēs klusējām un nepieskaramies viens otram.
- Arī kā olis tu esi pērle. Bet no rīta viss būs tāpat...un tas ir pats labākais ,ka no rīta viss būs tāpat ,kā senāk. Vienīgais ,ko es vēlos ir atcerēties šo sapni ,lai realitātē nekad neatļautu tev kļūt īstam.
Nogrimst pēdējie saules stari zeltainajā Baltijas jūrā un es klusi ieķērkdamās savicinu spārnus un ķerdama vēja plūsmas lidoju mājup un par vaduguni man joprojām bija viņa gaisma.
Manā saujā gulēja balts jūras nogludināts olis. Es piekļaujos Viņa plecam un mana roka noslīd pāri gultas malai un no tās izslīd nogludinātais akmens un paripo zem gultas palikdams tur guļot bez jebkādas vērtības ,pie brokastu galda es jau viņu esmu aizmirsusi , un tad kad atrodu pēc nedēļas slaukot grīdu man ir bija tikai akmens un saslaucīts kopā ar putekļiem un eglīšu skujām tas nokļūst miskastē. Tur tas guļ rāms zaigojošs un silts ,bet man - pilnīgi vienaldzīgs... |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}