|
Jan. 13th, 2004|07:35 pm |
Uzsniga sniedziņš balts,
Balts kā vissmalkākie milti.
Uzsniga sniedziņš balts,
Zemei palika silti.
Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti
Un pat aiz pasaules vēl
Vajaga siltas plaukstas...
Saule kad ziemu guļ,
Mēness ,kad staigā pa parku,
Spuldzes kā actiņas spīd
Un pat vel izdzēstas sargā.
Pelnrušķīt ,laiks ,ir laiks,
Tagad tavs ceļš ved uz pili!
Paciet šīs grumbas vēl,
Drīzi nāks mākoņi zili.
Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti
Un pat aiz pasaules vēl
Vajaga siltas plaukstas...
Ja tevi nemīl neviens,
Tev taču ir ,ko mīlēt.
Labajā nosprūst naids,
Bulta - ozola zīlē.
Māris Čaklais tāpat ,kā O`Henri un Selindžers ir ģeniāls savā vienkāršībā... Izlasot šīs rindas ,kad no rīta asfalts vel nav notīrīts un pasaule ir balta balta ... pārņem tā sajūta... ka pateikts ir tieši tas ,kas tevī ir iekšā. Visu šo dienu šīs rindas skan galvā kā dziesma (gan jau jūs ari zinat) ...un sajūta ka reizēm ir tik labi ir tik ļoti labi...
Sasodīts es laikam esmu laimīga. Laimīga pati sev un sevī... šķiet ka beidzot ap mani ir ideāla ,silta un radoša pasaule... kustības un attēla harmonija.
Es laikam esmu radījusi neverending vasaru sevī iekšā pamazām atbrīvojoties no visa liekā un haotiskā.
Dzīve___sev___vasarai___mākslai__literatūrai. |
|